Motomeitenes.lv


Motoskola meitenēm un dāmām


Amanda C.

  Pie mācīšanās braukt ar motociklu nonācu nejaušības dēļ. Draugs internetā bija atradis Akategorijas mājaslapu un reklāmu, ka ziemā ir atlaides teorijas grupiņām. Tā kā mēdzam viens otru „pavilkt” uz dažādām avantūrām, šī bija viena no tām. Agrāk ar moci biju braukusi tikai vienu reizi - kā pasažiere -, taču tā kā uzskatīju, ka tas jau priekš vīriešiem, un ka motocikls taču ir baisi smags un vienmēr krīt virsū, biju secinājusi, ka es nekad to nedarīšu, un motobraukšana par sapni nekļuva. Taču man ļoti patīk braukt ar velosipēdu, un kā vēlāk secināju, mocim ir labās īpašības no mašīnas (ātrums) un velosipēda (nesēdi kastītē, labā redzamība visapkārt, mazāks izmērs kā mašīnai un laba manevrētspēja).

Sākumā izlasījām internetā atrodamās atsauksmes par motoskolu, iepētījām abas mājaslapas. Patika, ka instruktori paši ir aktīvi motociklisti un ka viens no instruktoriem ir sieviete – tad jau šis pasākums nav tikai sūrajiem vīriem un pašpuikām.

Teorijas nodarbības atšķīrās no tām nodarbībām, ko savulaik biju klausījusies, lai apgūtu B kategoriju. Šeit par ceļazīmēm minēja tik, cik specifiski attiecas uz motovadītājiem, vairāk tika stāstīts un rādīts praktiskais – Lelde rādīja ekipējumu, stāstīja par motocikla uzbūvi. Uzzināju, kāpēc maiciņā un šortos ar moci nebraukt un ka ķiveres bez žokļa daļas nav labākais variants. Tātad, teorijā sapratām ekipējuma nozīmi. Tagad, redzot kādu mocistu vai skūteristu aizbraucam knapā apģērbā, paliek neomulīgi.

Beidzoties ziemai un sākoties motosezonai, pienāca laiks pirmajai praktiskajai nodarbībai. Nopirkām Depo darba cimdus, paņēmu savu veco ziemas jaku un ādas kedas – mācībnieka „starta komplekts” gatavs. Ķiveres un aizsargus dod motoskolā.

Tikai dodoties uz pirmo nodarbību, pa īstam sapratām, kur esam iekūlušies un ka būs arī ar motociklu jābrauc, ne tikai teorētiski jāzina  Protams, bijām noskatījušies vai visus youtube atrodamos „motorcycle fail” video, un ar trīcošām kājām devāmies pretī liktenim. Taču izrādījās, Lelde māca tā, ka viss notiek ļoti pakāpeniski un saprotami. Tā kā braukuši ar moci iepriekš nebijām, nodarbības sākumu pavadījām gaisā karājoties – uz „uz kājas” pacelta mazā mocīša, lai saprastu, kurš kloķis kā darbojas un kas tas vispār ir, un tad pamazām jau vajadzēja sākt riņķot pa mācību laukumu. Pakāpeniski tikām apmācīti, kā braukt kuru figūru un pāris turpmākās nodarbības noritēja tikai pa laukumu. Jēē, tas braucamrīks mani klausa! No pirmajām nodarbībām arī secinājums – lai arī ar B kategoriju ir atļauts vadīt 125 cc motociklu, bez apmācības tāpat nav sajēgas, kā to darīt. Iesaku vismaz pāris nodarbības aiziet pamācīties 

Amanda trenējas

  Drīz tiku pie lielāka moča – ar to arī vēlāk bija jābrauc ārā pa ielām. „Lūzuma punkts” bija tad, kad pirmo reizi apgāzu motociklu – mazajā čūskā, lietus, auksts, viss ir slikti, pirksti sāp, moci pacelt nevaru, gribās raudāt un gribās mājās. Gribējās visam atmest ar roku, taču Leldes aicinājums uz tēju, un tas, ka „šodien brauksim pa ielu”, motivēja. Pa ielu gāja visādi – gan, galvu negrozot, spogulī par daudz skatījos, gan gājējus nelaidu. Bet galva sāka grozīties, sajēga radās, pārliecība par sevi auga un prieks par braukšanu arī. Kļūdas tiek izskaidrotas un par galīgām muļķībām sarāts  Tagad ir skaidrs arī, ka moci iespējams noturēt, ja tas gāžas, jo vienmēr šādā situācijā nonācu mazos ātrumos, un var paspēt saprast, kas jādara. Pozitīvais, ka Lelde redz, ka esi gatavs sākt darīt nākamo soli, kaut arī pašai liekas, ka „es te max uz 30 km/h pabraukāšu, ir ok” vai „hm, uz ielas es vēl pēc kādām 10 nodarbībām būšu gatava braukt”. To viņa panāk ar, piemēram, uzslavām, motociklu maiņu. Lai iemācītos braukt un nokārtotu tiesības, nepieciešami treniņi un neatlaidība, kā arī jāsaka paldies instruktorei 