Motomeitenes.lv


Motoskola meitenēm un dāmām

Piedzīvojumi

Motomeitenes raksta

Jaunā pieredze ar HONDA CRF250L

Es ar Hondiņu.

  Trīs sezonas atpakaļ 2011. gada rudenī, man bija tā iespēja izmēģināt braucienus ar krosa motociklu. Vairākus gadus atpakaļ braucu ar Cagiva Super City 125, un patika tā iespēja, ka var pārvietoties ne tikai pa civilizētajiem ceļiem, bet izbaudīt lauku ceļus un kādu nelielu karjeru. Ja ir sportiskais gars un sirds tuvāk dabai tad nu skaidrs, ka ar ielas moci vai baiku šādi prieki neizdosies.

Man krosa motocikla izvēla nebija tā labākā, jo nebija pieredzes. Vienu mēnesi izmēģināju veiksmi mazos tramplīnos, pabraukāju pa pļavām un otru mēnesi paguvu izbaudīt sniega priekus. Šos braucienus pārtraucu, jo sākās problēmas ar muguru. Vēlāk izjaucot motociklu radās skaidrība - tā tehniskais stāvoklis nebija tas spožākais, tādēļ arī braukšana ar šo motociklu nebija baudāma. Bet neskatoties uz to visu , man patika uzrakt sniega kārtu, patika lekt pa bedrēm un pauguriem, kuriem ar ielas motociklu jābrauc ar līkumu, bet vissvarīgākais, ka ar šāda tipa motociklu- motosezunu var vispār nepārtraukt.

  Strādājot par Moto instruktori, savu laiku pavadu mācību laukumā un ciešajā Rīgas satiksmē. Tomēr nepamet sapnis, kādreiz varētu apceļot Latviju, pa vismazākajiem zemes ceļiem un aplūkot Latvijas mežus zvēru acīm:). Krosa moci pēc rūgtās pieredzes īsti negribējās, bet endūro motocikli braukšanai pa mežiem man par lielu.

  2013. gada vasarā, A kategorijas kursants atbrauca uz mācību laukumu parādīt jauno pirkumu. Man bija tas gods izmēģināt šo motociklu HONDA CRF250L, man ļoti patika, ka mocis ir viegls, viegli vadās, mīksta amortizācija, kluss, uz 80-90(km/h) varot braukt bēdu nezinot, bet 140(km/h) maksimums ko var iegūt. Protams, apmeklēju Hondas veikalu Dārzciema ielā, lai šo modeli izpētītu, jo tādu motociklu nebiju redzējusi - tik pievilcīgs meitenes acīm un svarīgākais, ka zemu var nosēdināt. Hondas veikalā, kā vienmēr laipni tika sniegtas visas atbildes uz jautājumiem, bija ko pārdomāt. Motocikla modelis ir jauns- 2013. gada un par ļoti saprātīgu cenu.

  Vasara aizrit vienā steigā un rudens pienāk nemanot. Kad A kategorijas sezona tuvojās noslēgumam, tad bija neliels prieks par to, ka šis rudens būs garāks laiks patīkamāks un būs iespēja pagarināt motopriekus. Bet mans pārsteigums bija vēl lielāks, kad atnākot mājās no darba īsti nevar ienākt, jo aiz durvīm noslēpta HONDA - mana sapņu HONDA. Protams pirmajā brīdī tam gan nevarēja noticēt un naktī nevarēja gulēt. Nākošā diena netika tērēta lieki, tika atrast vecais krosa ekipējums, kas gan izskatījās kā jauns, saregulēts motocikls, pielieta bāka un aizbraukts izmēģināt tuvākajā mežā. Kaulos pilnīgs stīvums un rokas ieķeras stūrē, kad aizmugure izslīd smiltīs. Likās, nekas tur nebūs nav vairs 18 gadi un jau pēc 30min pilnīgi piekususi. Bet vīrs saka- “Redzu tev aizies tā lieta”.

  Iestājās neliela pauzīte, jo mežā braukšana vienam nav nekāda un braukt kopā ar lielajiem mežabrāļiem vēl īsti nebija pa spēkam. Bet pēc nedēļas vīrs tika pie sava meža braucamā un tad tik treniņi varēja sākties.

Rudens darbadienas ir īsākas, tāpēc pēcpusdienas tika atvēlētas izbraucieniem. Pirmie izbraucieni bija ar pāris kritieniem, kaut gan tiku slavēta ka esmu nokritusi tikai 4x kur citi 10x tāpat bija neizpratne, jo līdz šim taču nekad nebiju kritusi. Bet tas ir pavisam citādi, braukt pa mežiem, smiltīm un trasēm man ir 100% apgriest kā pa ielu. Smiltis ir tik dažādas viņas tikai sauc par smiltīm- bet citur pavisam irdenas, citur cietākas, citur slapjas, citur sausas un vēl līdz šai dienai nēsmu sapratusi, kā pilnībā tik ar viņām galā. Mana lielākā kļūda bija bailes, kā motociklu sāka mētāt pa smiltīm tā atmetu gāzi un protams strūre sagriezās vai motocikls sabremzējās un kritiens, bet gudrie moto ļaudis teica dod tik gāzi virsū un nebaidies, jo lielāka gāze, jo labāk sanāks. Viegli teikt, grūti pārvarēt, bet pēdējā laikā tas izdodās arvien labāk. Nākamais solis ir kalnu iekarošana, ar tiem cīnos vēljoprojām, varbūt to visu ir apturējis motocikla nepietiekamā jauda un sākumā uzliktās nepiemērotās riepas. Ar līkumu izbraukšanu sāk iet arvien labāk, kas mani visu mūžu ir biedējis-tas tagad mani izaicina.

  Esmu ļoti priecīga par šo iespēju mācīties ko jaunu, darīt to, kas man patīk. Motocikls ir vienreizējs, tik mīkstu piekari un ērts, viss strādā perfekti, protams gribētos mazliet stiprāku jaudā un mazliet vieglāku svarā, jo mežā kad esi piekusis un mocīti vajag pacelt, tad katrs kg ir no svara. Bendzīnu šis motocikls tērē ļoti maz, un atšķirībā no krosa motocikliem, tas nav jāskrūvē pēc katra brauciena.

 Paldies Aldim, Akategorijai.lv un Hondai, par šo lielisko dāvanu. Kas gan var būt labākā dāvana citam, kā Prieks.!!! Kad uzkrāšu lielāku pieredzi un būs vairāki braucieni centīšos ar tiem padalīties. Šobrīd motocikls gaida savu pirmo eļļas maiņu, pēc 1000km, tas ir pirmais motocikla remonts, ja neskaita riepu nomaiņu uz niknākām ar augstākiem protektoriem un stūres pacelšanu, lai vieglāk vadīt motociklu stāvot kājās. Turpinu sezonu ar prieku:)!!!

10.08.2013