Motomeitenes.lv


Motoskola meitenēm un dāmām

Karīna K. 2014 gada motomeitene

Karīna k.

  Sveiki, mani sauc Karīna un šogad esmu sākusi mācīties braukt ar motociklu pie instruktores Leldes. Ar mocīti jau sen vēlējos iemācīties braukt, bet nebiju sasniegusi nepieciešamo vecumu, lai iegūtu A kategoriju. Tā nu es uz mocīša tiku tikai tad, kad draugs izvizināja reizi pa reizi. Ar laiku sapratu, ka gribās sēdēt moča priekšējā plānā un pašai izbaudīt šo brīvības sajūtu, braucot ar motociklu. Tā nu pagājušajā gadā, kad man bija vēl divdesmit trīs gadi, jau sāku izvirzīt nākamā gada mērķi, ka jānoliek tiesības uz A kategoriju. Un lai mani motivētu, nu jau tagad vīrs, draugs pirms kāzām uzdāvināja man mocīti Honda CB 650C. Sanāca tāda skaista kāzu dāvana un mājiens, ka nu nākamajā sezonā būs ko darīt - būs jāsāk mācīties braukt ar motociklu.

Paziņas ieteica Akategoriju, slavējot instruktorus, kas tiešām kvalitatīvi apmāca braukt ar motociklu. Biju pārsteigta, ieraugot instruktori - sievieti, un sapratu, ka tieši pie viņas vēlos mācīties braukt ar mocīti, jo viņa varēs pastāstīt dažādus knifiņus par braukšanu ar motociklu tieši no sievietes puses.

Pienākot 2014. gada sezonai, paralēli bakalaura grāda iegūšanai, sāku mācīties braukt ar mocīti. Instruktore Lelde lieliski un skaidri visu skaidroja un rādīja, ja kaut ko nesapratu vai nesanāca. Patīk tas, ka viņa nepārtraukti mudina mēģināt un nepadoties, ja kaut kas nesanāk. Un, jā, kreisās rokas īkšķis traki sāpēja! Sapratu, ka tas ir no tā, ka centos ar īkšķi pievilkt sajūgu tad, kad divi pirksti jau bija noguruši. Instruktore Lelde parādīja, kā jānovieto īkšķi, lai tas nebūtu pārslogots. Un tagad ir pavisa cita lieta, braucot ar moci!

Pašlaik turpinu mācīties braukt ar motociklu. Laukumā grūtības sagādā mazā čūska, brīžiem sanāk izlīst no astotnieka. Lai kā negribētos, tā moča stūre ir jāgriež, lai varētu izbraukt mazo čūsku - šoreiz "pa taisno" nesanāks iziet! Tā vien liekas, ka vēl tāls ceļš ejams un nepieciešams vēl daudz mācīties. Labi, ka instruktore Lelde ir blakus un neļauj padoties un uzmundrina.

Ir brīži, kad braucu satiksmē, ir pamatīgs stress, jo ir vietas Rīgā, kuras nepārzinu, un tad nu sanāk domāt ne tikai par to, kā mocīti savaldīt satiksmē, bet arī nepārtraukti jāpievērš uzmanība visām zīmēm un norādēm. Pēc braukšanas nodarbības es parasti ieskatos google maps un "izstaigāju" tās vietas, kurās nepareizi esmu nogriezusies vai braukusi, tādā veidā vieglāk atcerēties un izanalizēt savas kļūdas.

Braucot ar motociklu, nepārtraukti ir jāapstrādā informācija, jāvēro ceļš un situācijas, kuras pēkšņi notiek vai var rasties. Tas tiešām nav tas pats, kas braukt ar automašīnu - viss ir atkarīgs no paša, jo moča bremzes ir tikai man. Jā, tas ir daudz grūtāk, jā tu esi pavisam neaizsargāts uz ielas, bet.. tu iegūsti to neaprakstāmi fantastisku sajūtu braucot uz motocikla! Tā brīvība, kas rodas, jūtot vēju, ātrumu, atrodoties nevis iekšā mašīnā, bet tur ārā.

  Pašlaik liekas, ka līdz braukšanas eksāmenam vēl tik tāls ceļš ejams, jo vēl tik daudz kas jāapgūst un jāturpina mācīties braukt ar moci. Lēni, bet nu pamazām es tuvojos sava šī gada mērķa sasniegšanai!