Motomeitenes.lv


Motoskola meitenēm un dāmām

    Eiro-Trip, jeb Jāņu brauciens. Kamēr pārējā Latviešu tauta gatavojas Jāņiem - pin vainagus un brūvē alu, īsti motociklisti, tikmēr būvē un skrūvē motociklu, tālākam izbraucienam. Ir moto sezonas vidus un kā moto instruktoriem darba pilnas rokas un stundas skrien nemanot, tad ceļojumam mantas tiek sapakotas pēdējā rītā pirms izbraukšanas.

   Ir ceturdienas pēcpusdiena 20.jūnijs un Rīgas Ostā tiek gaidīts prāmis uz Zviedriju-Stokholmu, kas tad arī ir ceļojuma sākuma punkts. Diena ir patīkami saulaina un tiekot uz prāmja var nolikt mocīti, samest mantas istabiņā un doties iedzert aliņu uz prāmja klāja. Izbaudīt zeltaino vakara skatu iebraucot jūrā no Rīgas kanāla. Vakarā gulēt iešana notiek laicīgi, jo ir skaidrs, ka nākamajā dienā būs pamatīga braukšana, lai tiktu uz Vāciju.

Acis atveras, istabiņa ir tumša, bet miegs vairs nenāk, tiek savilktas drēbes, sapakoti koferi, un iziets apgaitā pa kuģi, tad skats palūkojas pulkstenī un ir nepilni 7-00, bet datums jau ir 21. jūnijs. Ko, jāiestiprinās ar brokastīm, jāpagaida kad kuģis piestāj ostā un jādodas tālāk. Izbraucot Stocholmas ostā, izrādās, ka ceļu tā uzreiz nesanāks turpināt, jo tek eļļa. Tiek sarunāta garāža, kur var dabūt piemērotus instrumentus, lai mēģinātu novērst defektu. Nokļūstot garāžā un sākot jaukt mocīti, tiek konstatēts, ka tek eļļa sajūga izspiedēj cilindram, kas “ suzuki  DL 1000” ir populāra, kaite. Tā nu mazais remontiņš aizkavē plānoto izbraukšanas laiku, kas bij domāts 11-00 sanāca 14-00. Bet priecīgi, ka bēda tik maza, dodamies ceļā. Tā tad no Stocholmas dodamies uz Zviedrijas lejas pilsētu Helsingborg, lai pa tiltu, kas izbūvēts pāri jūrai, tiktu Dānijā. Ceļš ir diezgan neinteresants - tikai taisna šoseja, dažas ziedošas lupīnas pa ceļam, mazas klintiņas un izbāsts alnis ceļa malā, vienīgie pieturas punkti ir benzīntanki. Tā tik braucam un braucam, un sasniedzam skaisto tiltu, kas savieno Zviedriju un Dāniju. Skats iespaidīgs, ka pāri jūrai var izbūvēt tādu tiltu, apkārt jūrā neskaitāmi vēja ģeneratori. Tuvojoties tilta beigu galam skats brīnišķīgs, vakara saulriets ar sarkanām debesīm.

  Dānijā nekad nebiju bijusi, bet tik cik tai tika izbraukts cauri šī ceļojuma laikā, neko zīmīgu neatceros, kā vien lielu vēju visa ceļa garumā, ne velti jūra gandrīz visapkārt. Tā nu arī tik tiek braukts un braukts, līdz nonākam pie prāmja, kas pārceļ no Dānijas uz Vāciju. Ostā ir tāds vējš, ka gāž no kājām un pūš cauri motodrēbēm. Prāmji kursē vairāki un katrs ik pēc 40minūtēm, jūras ceļa garums apmēram 20(km). Sēdējām kuģa priekšgalā un vējš bija pietiekoši liels, ka viļņi tika sisti pret prāmi un šļakstijās iekšā, sajūta kā Titānikā. Pārceļamies pavisam, jau tumsa, pulksten pāri 23-00, braucam pār tiltam, lai tiktu Vācijā un lieliski, beidzās benzīns. Redzam- tālumā augsta gaismiņa spīd un cerība, ka tas ir benzīntanks kādu 2km attālumā. Lai nobrauktu no tilta jāripinās pa lēzenu kalniņu. Nekas neatliek kā ieskrieties, uzlekt mocītim un ritmā šūpojoties ripināt lejā un cerēt uz benzīntanku. Un vīrs nosaka, “ Nav te nekāda Luksus klase šī pati Ekonomiskākā”, vismaz kaut kas smieklīgs, vēlajā - noguruma pilnajā nakts stundā :). Kāda laime, tas patiešām lejā no kalna ar spožo gaismu ir benzīntanks, ko nu vairs vajag pilnai laimei. Tā nu pielejam bāku un dodamies tālāk. Ap 1-00 naktī paliek pavisam vēsi un nolemjam meklēt nakts pieturvietu. Tiek uzcelta telts šosejas malā, un noguruma māktajiem neko vairāk pilnai laimei nevajag, no rīta gan gulēšana nesanāk, jo satiksme paliek pavisam intensīva.

Jauna diena, jauns datums 22.jūnijs pulksten 10-00, tiek turpināts ceļš pāri Vācijai. Mērķis-jānonāk Austrijā. Kā jau visi zināt šī valsts ir makten liela un ir ko pārvarēt. Navigācijā tiek ievadīts taisnākais un ātrākis ceļš, lai tiktu Austrijā-Insbrukā. Pieturvietas tikai un vienīgi benzīntanki un MC Donalds-kurš bija ļoti superīgs Vācijā- liels, divos stāvos un kopā ar kafejnīcu, kurā bija brīnum gardas vaniļas -zemeņu kūkas mmmm, un frī kartupeļi pavisam citādi nekā pie mums Lv-daudz labāki un kraušķīgāki. Tiekot uz Vācijas auto strādēm noteikti vajag ātrāko moci pasaulē, nekādu ierobežojumu. Populārākie auto un moto, protams BMW.

Tuvojoties vakaram tiek iebraukts Austrijā, to varēja jau sajust laicīgi ar patīkamo gaisu un kalnu skatiem. Braukšana kļūst daudz patīkamāka, jo ir sakopta apkārtne, mazāki celiņi un skaisti skati. Arī benzīna cenas Austrijā sirda sirdi, aptuveni 1,40 euro litrā. Laiciņš, jau vēls un saulīte sarkana, tātad jāmeklē nakts vieta, jo tiklīdz saule slēpjas aiz kalniem, tā aukstums ir klāt. Pa šīm divām dienām nobraukti jau 1800(km). Iestiprinamies ar vakariņām un dodamies meklējumos, tieši pirms saulrieta kempings tiek atrast, kalna pakājē, kas šķiet ir gana labs esam, vienīgā dīvainība, ka viss zem augstsprieguma līnijām, bet ko darīt, vakars klāt. Naktsvieta izmaksā 25euro, un var pieslēgties internetam, ieiet sasildīties un nomazgāties. Tik ar to mazgāšanos jau mājās jāsatrenējas laicīgi, tas notiek uz laiku. Naudiņu ko esi samaksājis par naktsvietu kempingā -klāt tiek piešķirta viena monēta, kas ir 5min ūdenim. Ja esi zibenszellis un bez matiem super-izdosies. Es esmu spaidermens un ar gariem matiem-neizdevās-ieliku kondicionieri matos un ūdens nogriezās kā ar nazi-vienkārši brīnišķīgi-palikt ziepjainam. Un ar šo jezgu tika nokavēts skaistais saulriets kalnos. Paldies vīram vismaz brīnišķīgas bildes ko palūkoties:).

  No rīta pamostoties kaut kāds dullums galvā, secinājums, ka tā elektro līnija vainojama. Tiek uzvārītas ātrās zupiņas, savadīta navigācija, sapakotas mantas un jādodas tālāk. Plāniņš- iekarot kalnu virsotni Stelvio. Jā, uzbraukšana, šajā kalna virsotnē pavisam interesanta, pilnīgs Amerikāņu kalniņš un vēl trakāk -augšā, lejā pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi. Slikti paliek gan un galva arī sareiba. Mans ieteikums, pamācīties ar moci tā pamatīgi braukt, pirms tur doties. Censties neskatīties uz sāniem, jo tad paliek pavisam bail. Paldies, ka biju tik kā pasažieris, vēl 5gadus intensīvi pabraukt un tad varbūt personīgi mani dabūs tur augšā. Novēroju, ka neviena meitene- motobraucēja tur nebija, tikai tāpat kā es pasažieru formātā:). Un vīrieši bija kārtīgi tūristi, pavisam kārtīgā tūrisma ekipējumā, pārsvara visi tikai ar tūrisma lieliem enduro motocikliem. Bet skats protams brīnišķīgs un adrenalīna pilna elpa:). Tiek uzzināts no vietējās tautas, ka tuvojas pavisam nelabs laiciņš, kas plosīsies 3dienas, jo kad kalnos mākoņi iesprūstot, tad tik ātri tie projām viss netiek. Tā nu sākam bēgt projām, un jau mākoņa maliņas ar lietu mums tiek, tumsai nākot parādās violeti zibeņi un vējš pastiprinās. Ātrā tempā tiek ieskriets Itālijā un krūmos atrasts kempings (uno note kempingos:)) ātri, ātri telts jāpiestiprina kārtīgi un saldā miegā.

   Atver acis, diena klāt, bet tāds vējš dzirdams, ka bail no telts līst ārā, tomēr izrādās nav tik traki, var doties tālāk aplūkot kempingu dienas gaismā, un mēģināt samaksāt, jo tā, kā ieradāmies svētdienas naktī, tad kempingā mūs ielaida automātiskais atbildētājs, jo itāļi taču ir par slinku, lai strādātu. Protams par telts vietu gribēja nokāst 40euro, nokaulējām uz 35euro dārgi, dārgi.

Turpinām bēgšanu no lietus un nolemjam, ka Jāsasniedz Spānija, jo tur esot saulains. Un ir vēlme redzēt Jūru un Spānijas palmas. Bet, protams, lai tiktu tik tālu vēl jāpārvar Francija, ak tu negantā, kas arī nav nekāda mazā. Un vēl pa vidu Itālijai un Francijai iespraukusies Šveice. Par Šveici viens teikums. Benzīnu nelejam, neko neēdam, neko nepērkam-ātrāk cauri-dārga valsts-dārga.

Super sanāca, jo Šveice maziņa un esam Francijā. Brauciena sākums pa Francijas lejas daļu ļoti skaists- kalni, patīkams ezers ceļā pārsteidz ar zilgan zaļu ūdeni un skaistiem tiltiem, ko vēl acīm labāku baudīt, kā dabas daiļumu. Tā nu pa kalniem pa kalniem un jūtams, ka atkal saule grib slēpties -tātad jāmeklē kur nakts miegā doties. Atrodam nelielu pļaviņu aiz pilsētiņas Monteklus-un ja jau tāds nosaukums-tad labi varēs gulēt:). Atkal ātrās vakariņas, skats kartē kur tālāk doties un var laisties miegā. Varu teikt, ka miegs patiešām dabā labs, telts un guļammais, ko vēl pēc garā ceļa vēlēties. No rīta puses, gan visas gulēšanas pārtrauca vēsums, bet tā nu tas kalnos ir, kad saulīte atnāk, tad jau iesilst. Ko- dodamies tālāk- no rīta puses mazliet Francijas kalni un tad jau izbraucam līdzenumos. Sākumā likās skaisti, kukurūzas lauki un vīnogu lauki, viss tāds glīti sastādīts, zeltaini graudi un saulaina diena. Bet uz dienas otru pusi sāka apnikt, visu ceļu -lauki, lauki un vējš, un vējš tāds, ka nevar nekādi noturēties pretī, visu laiku purina un tā pāris simtus km. Īsti Francijas lauki, un katrā pilsētiņā pa pāris vīna darītavām. Ceļā sajutām cepumu smaržu, un redzot plakātu nespējām atturēties iebraukt Franču maiznīcā. Francijā taču esot īstās ceptuves. Māja gan bija liela, tāpat kā smarža, kas pievilināja, bet piedāvājumā tik cepumi un zaptes. Cena liela, prece nepazīstama, bet ja iebraucām ko darīt, jāpamēģina, jo pārdevēja skaista:). Tā nu tiek nopirkti kafijas cepumi 200g pa 4euro, nu tā, tā ne visai, vēl tagad pus paciņa stāv-tik tā smarža vien bija. Ziņkāre apmierināta, laižam tālāk, tiekam līdz Francijas sarkanajiem kalniem, tas gan bija skaisti, mazi, mazi celiņi,kas vijas caur kalniem, gar malu upīte līku ločus taisa, vietām kalni krīt uz ceļa, sajutos kā Amerikā, kā Lielajā kanjonā, jo toņi apkārt valdīja tieši tādi (tā sapņoju tur aizbraukt) un Francija man dāvāja mazu mirkli no šī skaistuma. Un tad prieki beidzās un atkal lauki, lauki.

   Tuvojoties Spānijai, jāizlemj jūras krast un palmas, vai Spānijas kalni. Tā kā visu Franciju tika braukts pa trakajiem vējiem, izlemjam par labu kalniem, jo tur būs mazāks vējš. Jess, Spānija, un hmmm kur tad ir karstums, palmas, zilie baseini???. Iebraucām Spānijā vakarā pa kalniem un nelielu miglu, grādi +14, ceļa malās suņu burkšķi, lieli Latvijas bērzi un melnbaltas govis. Pamatīgi nosalām, palmas neatradām, pulksten 24-00-naktsmāju nav. Ātri tuvāko kempingu kamēr no aukstuma neesam sastinguši, ieraugam- krogs un istabiņas. Piestājam un ejam jautāt-protams angliski nerunā, vakariņas pēc 22-00vairs nav un istabiņa esot komplektā. Tā kādā komplektā nesapratām. Nosmējāmies vakariņas neēdāt gultas nebūs un braucām meklēt citu vietu. Navigācija ieveda meža vidū kempingā. Tumsā likās tīri labs un par cilvēku 5euro un par telti 5euro un mocis 3euro-labi, nav dārgi, paliekam, vēl arī varēja pasūtīt brokastīm spāņu bageti pa nepilniem 2euro.

No rīta nemaz negribējās celties, likās ka laba vietiņa, bet jāceļas un jāiet izlūkot. Uzraugs solīja, ka duša arī šajā cenā, lieliski, jo 5diena moto drēbēs. OO no telts ārā, mmm apkārtne skaista, sakopta un arī zilie Spāņu baseini. Bet svarīgākais duša-kāda laime, kāda paradīze duša par brīvu un ūdens cik vēlies-savā dzīvē matus nebiju 5x mazgājusi un tā priecājusies par siltu ūdeni, tiešām brīnišķīgi. Tā kā diena bija silta 26 grādi, nolemjam nesteigties izbaudīt Spāņu bageti, pasauļoties un izmantot baseina priekus. Bija patīkama klusa nakts, brīnišķīgs rīts un pusdienlaiks-paldies Spānija, tātad, lai izbaudītu Spāniju-viesnīca, vai labs kempings īstā vieta, jo kalni un lauki neder. Cenas gan ēdieniem, gan benzīnam nebija no lielākajām, bet no spāņu benzīna mocis gan nemaz negribēja braukt, būs kaut ko sabrūvējuši. Braucot pa pilsētiņām ievēroju, ka uz ielām ir pasterizēta piena automāti, ar tādiem nebiju saskārusies. Un pilsētiņās ļoti populāri ir krogi un kafejnīcas-mēs gan nevienu no 10 ieteiktajiem nacionālajiem spāņu ēdieniem nepamēģinājām. Un ja kādam iet pie sirds Spāņu seriāli, kur daudz zirgu, varu teikt, ka patiešām, katrā saimniecībā bija pa pāris zirgiem-skaisti, spīdīgi, labi paēduši.

Nolemjam tālāk Spānijā nedoties un griežam riņķī, izvēlamies lielos ātros ceļus atpakaļ uz Itāliju. Tā kā daudzi lielie ceļa posmi bija nesen izbūvēti, tad daudzās vietās nebija benzīntanku un protams tieši, kad mums gāja uz beigām benzīns, visi paceļas slēgti, vai neuzcelti, līdz tuvākajam pietrūka 4km, 2vus km slapji nostūmāmies lielo, nokrauto mocīti, vairāk negribējās, tā nu nolēmām stādināt, neviens francis nemaz neapstājās tik plikšķināja acis neizpratnē, tad piebrauca melns golfiņš, melniem logiem, un, kad atvērās logs vaļā tik pat melns rasta bija tur iekšā, bet protams, ka izpalīdzēja. Benzīntanks gan bija automātiskais un no kartes tika rezervēti 90Ls par to,ka viens litrs benzīna tika pudelē ieliets un atgriež tikai pēc 2 nedēļām. Protam, ka Franciju pa pus dienu pieveikt nevaram un atkal jāmetas kādā pļavā, ar kempingu nolemjam neriskēt, ja jau viena maza pica un maziņš alus, ko pat vienam nav ko ēst, bet dalījām uz diviem, izmaksāja 20euro, tad cik par kempingu nokāstu. Sabūvējam telti, apēdam kādu ātro ēdienu un gulēt. No rīta ceļamies agri, jo vēlamies nokļūt līdz itāļu draugiem Casteldario.

   Ieraugot Francijas robežas beigas, iebraukšana Itālijā pārvēršas priekā. Tiksim pie lielākas un lētākas picas:). Diena jauka un saulaina, ieskatamies kartē un tepat Monako, jāiebrauc ir ciemos pie F1. Un beidzot, beidzot, tas ko visu ceļojumu gaidīju saule, jūra, palmas, kaktusi, miljons ziedi. Tas bija tik skaisti, sirds noteikti dauzījās ātrāk, pat tagad rakstot pārņem prieks. Vieta kur noteikti vēlos atgriezties vēl. To nevar aprakstīt, tik brīnumainas mājas, skulptūras, tīras ielas, policisti formās. Gribētu viesnīcu uz 5dienām šajā valstī, un varētu pastaigāties un baudīt, baudīt. Bet ak vilšanās miljonāru zeme, jahtas, kabrioleti, visas sievietes Gess lakatos un somās, zelta auskariem, katrs uz 10kg. Bet manām acīm un priekam izbraukāšana pa šo mini valstiņu bija for free...lieliski:). Izbaudīju, pietika, dodamies tālāk, datums jau 27.jūnijs jauka diena, emocijām un saules pilna. Tavu neražu uz vakarpusi apmācas un esam atgriezušies lietū, bēgam un bēgam, bet lietus arvien lielāks, lielāk un tā gandrīz 500km pa milzīgu lietu, grādi no 14-12- ar mocīti nekāda paradīze nav, bet par visām varītēm jātiek pie draugiem, jo kur tad tādi slapji pingvīni teltī liksies. Ap 23-00 esam mērķī un jācer, ka kāds ir mājās. Super mūsu Itāļu draugi nav mainijuši dzīvesvietu un ir mājās,. Un viņu super jautājums vai vēlaties palikt pie mums-nu kā gan citādi-sii-sii sinjor, bella la vista:). Tas bija tik lieliski, jo drēbes nevarēja novilkt, āda likās nokritīs no kauliem, zābaki labi, ka neizjuka, rokas bija melnas no cimdien un pilnīgā čokurā, pēc siltās dušas vēl 2h trīcēju. Bet lieliski mājas, duša, vakariņas un itāļu sarunas:).

Jauna bilde, nedēļa pagājusi nemanot, Itālijā esam nokļuvuši, ko jāpalūko vēl kalni un tad jau manīs ko tālāk. Dieniņa mazliet apmākusies, bet lietus nelīst, moto drēbes mazliet pažuvuša, ļoti labi var doties. Atmiņām piebraucam pie mājas kurā Itālijā dzīvojām gandrīz pirms 2gadiem, nekas daudz nav mainījies celtniecības ziņā, pavisam lēni Itāļiem viss nāk, tā jau ir ja pusi dienas jāguļ, un naktīs krogos sēž. Viena bilde un laižam, jo netālu ir skaistais Lago di gardi ezers, no visu tik mīļā seriāla “Mīla pie Gardes ezera”. Divus gadus atpakaļ šim ezeram biju braukusi pa vienu krastu, tad šoreiz nolemjam apskatīt otru. Ko tur piebilst, skaisti, burvīgi, pasakaini, ja ir ūdens un kalni, nav vārdu. Daudz mazu pilsētiņu ar neskaitāmām viesnīcām un visas ezera nosaukumā. Pusdienlaikā-itāļu pica, kas gan cits, jāielej arī mocītim un tad tālāk. Jā, benzīntanki gan Itālijā, cik daudzos bijām nekur čeku nedot- tik ātri atlikumu, nauda kabatā un nomaina tēmu, vai pie cita aizskrien un tad brīnās, ka valsts uz grunti iet. Vienīgais uz ko vairs dzīvo ir tūristi. Un tos pašus negrib apkalpot saliek visur automātisko maksāšanu un apkalpošanu. Naudiņu itāļiem traki, traki gribās, bet strādāt nemaz.

   Kad ezeru aplūkojām, devāmies dziļāk kalnos. Atkal trakie līkumi pa labi, pa kreisi. Pirmais skata punkts (ARCHY -mīļākā) skaistā ieleja. Atkal burvīga bauda acu skatienam-bet piedodiet draugi, nekādi bildē kopsummā to nevarēju ietvert, tāpat kā visu pārējo. Tā pa drusciņai, pa drusciņai uz priekšu, ceļš ar vien līkumaināks, laiciņš arī arvien aukstāks +14 grādi, tiek ievērots, ka vienā kalna virsotnē snieg, jādodas palūkot. Brauciens kalnā augšup pavisam vēss, drēbes slapjas neizžuvušas un dodamies sniegotā virsotnē. Jo augstāk brauc, jo vēsāks un vēsāks, sniegs patīkami daudz priekš slēpotājiem, bet ne motobraucējiem. Kalna galā var pagulēt kādā baltā kupenā, un viena ceļazīme vēsta, ka 2,5km būs jādodas lejā pa līkumainu ceļu- ar šīm ceļazīmēm tīrais joks, varēja ietaupīt, jo nevienu taisnu štrāsi no kalna lejā nemanīju-vieni vienīgi līkumi:). Bet neskatoties uz to, ka kalna galā kādi +3grādi, lejā braucot gan gotiņas, gan zirgi pa sniegu ganāmies manīti, laikam neapskaužu, jo es pie lejas savus kāju pirkstus vairs nejutu (slapjo motozābaku, ātruma un vēja ietekmē-tie bija mazliet atsaluši maigi sakot), un tas jau vēl būtu brīnišķīgi, bet kādu gabaliņu pabraucot pa leju sāk atkal līt, jā neko labāku nevarēja vēlēties.


   Tā nu līkumiņš pa līkumiņam, un jūtami tuvojas vakara krēsla, tiek iebraukts Austrijas daļā un metamies benzīntankā, jo ja Itālijā benzīns bija ap 2euro, tad te jau cena 1,40euro un čeks tiek iedots rokās, vēl paldies pasakot. Lai sasildītos tiek iedzerta kafija, kas nāk komplektā ar cepumiņu un gardu kūciņu, viss glītās krūzītēs un šķīvīšos un ar smaidu. Lūk to var saukt par klasi-Austrija. Pāris sniegotas virsotnes izbrauktas un aplūkotos, tumsa pavisam ielenkusi, skaidrs ir viens šonakt nekāda telts nespīd otrā diena ar pavisam slapjām drēbēm un sasalušiem kauliem, jāziedo pēdējie līdzekļi naktsmājām ar gultu un siltu ūdeni. Tā nu meklējot naktsmītni tumsā tiek braukāts cauri maziem Austrijas kalnu ciematiņiem-vēl viena rūķīšu pasaka- mājiņas un baznīcas -tik skaisti ar gaismiņām apgaismotas, pat slapjās drēbēs pazūd bēdas, jo ir acīm baudāms skats. Atrodam pensionāru viesnīcu un protams, ka tur jau viss slēgts, jo pulksten 24-00. Tad braucam garām vēl kādai ēkai, dzirdam krodziņā jautrība sit augstu vilni un redzams, ka istabiņas arī var dabūt. Nav jau variantu, tumsa un aukstums-bet šī patīkamā ērtība -siltums visvienkāršākajā numurā vienai personai izmaksā 40euro. Cerams, ka nākamreiz lietus nelīs.

   Vēl sniega nav pieticis līdz galam, mostās, ceļās-drēbes pažuvušas -jādodās uz Groslokneru, ja jau tepat blakus sajūtams. Ilgi nav jābrauc kad esam klāt, lai uzbrauktu virsotnē maksas ceļš 25euro, protams tas viss saprotams, jo lai tādā augstumā sataisītu ceļus, kādā līmenī tie ir- naudiņa vajadzīga. Grosloknerā biju bijusi tieši pirms gada, tieši šajā pašā laikā, ja toreiz ziedēja puķes, tad tagad leduspuķes:). +2,3 grādi un apledojis ceļš. Augsti, auksti pavisam-Bet ļoti, ļoti skaisti. Novēroju, ka vietējiem vēl bija uzrīkots ugunsdzēsēju pasākums, kurā bija sabraukuši visu gadsimtu ugunsdzēsēju vāģi, līdz virsotnei un neviens neskuma, nesala- svētki gāja uz urāā. Uzbraucām augstākajā kalnu pārejā Edelveisa špicē, negribu samelot- aptuveni 2,630m. Tad ceļā drusciņ samaldijāmies pa virsotnēm un nevarējām vien tikt projām, bet tai pašā laikā redzējām kas tas ir šļūdonis un kur tas kalnos atrodas, un skaistu kalnu virsotnes ezeru.

Tiekot ārā no kalnu ielenkuma, ceļš tika plānots uz māju pusi Lv. Tā nu gabaliņš pa Austriju, pavisam ātri var pieveikt Čehiju, bet Poliju tik iesākt. Nogurums jau pamatīgs un mājās gribās, bet skaidrs, ka no Austrijas līdz Lv ar nokrautu mocīti un 2braucējiem vienā rāvienā netikt. Jutu ka man tas būs pavisam grūti, lai arī lielie ceļi izbūvēti fantastiski. Tā nu jāmetas naktsmierā -Polijā pie lielās štrāses- bet arī tam nav nekādas vainas, jo viss tīrs un svaigi izbūvēts ūdens par brīvu.

   Lieliski, acis vaļā un sajūta laba, jo domas jau, ka vakarā varēs palikt savās mājās. Tā nu tikai braucam un benzīntanks, braucam un benzīntanks, jūtami ar vien grūtāk paliek nobraukt lielu ceļa posmu, bet tūlīt, tūlīt jau Lietuva un, kas tad vairs viena bāka un mājas.

Tātad, kā jau katrs izbrauciens tuvāks vai tālāk, sagādā emocijas, to ir daudz, pārsteigums, prieks, izbrīns, ir kāda bēda ir arī dusmas. Bet viss tas kopumā ir atmiņas, ko neviens nevar atņemt. Kā mēs zinām mūsu zināšanas un atmiņas ir mūsu, to nevar konfiscēt:).

Secinājumi daudzi. To, ka Austrijā ir vissakoptākais, vispieklājīgāk, visgodīgāk un skaistākās kalnu virsotnes. To, ka Itālijā ir visskaistākie augi un puķes, kas var augt vienā dārzā visdažādākajos salikumos (egle ar palmu, un rozes ar kaktusu), bet cilvēki tur nav glītākie un ne tuvu dedzīgākie apkalpošanā, tālu viņiem netikt, ja nebūtu šī skaistuma, jo visu liekot kabatā nekāda izaugsme nav gaidāma. Francija ir pavisam līdzena, un franči ir dīvaini, un neizskatījās arī no čaklākajiem. Bet gan jau līdz Eifelim nākamreiz arī tikšu un tad teikšu citus vārdus:). Spānija un Manako gaidiet mani vēl. Čehija un Polija izskatījās tādi paši dārznieki kā mēs -graudi, bietes un lauki pilni ar stārķiem. Vācija paldies, ka var braukt cik vien iet un cik spēj- jāmeklē, kas ātrāks:).

Noteikti ņemiet līdzi euro, 2 kartes ar naudu, jo ja automātiskajā benzīntankā ieliesiet benzīnu par 1Ls, skaidrs, ka nebūs 90Ls uz 2nedēļām. Medikamenti noteikti, galvassāpēm un vēdersāpēm, kā arī labs sejas tīrīšanas toniks (dabīgais), jo 10 dienas no rīta līdz vakaram ķiverē nav forši. Daudz zeķu un T kreklu, kādas 2siltās sporta jakas, fotoaparāts un laba veselība. Noteikti jāveic ieskats Itāļu, Vācu, Franču un Austriešu valodās, jo ja MC Donald, pat grūti saprast ko nozīmē 2 tējas, tad, laikam par sarežģītākiem teikumiem nav ko spriest:). Bet viņi jau lieli. Un neaizmirstiet kartes komplektā ar navigāciju. Labu moto ekipējumu. Paldies Hondai un veikalam Mocis-man ekipējums bija lielisks-moto zābaki tik ērti, ka tā arī pavadīju 10dienas tajos bez problēmām, cimdi ērti, vienīgi par plāni. Jaka un bikses ērtas un ja 3h var izturēt pilnīgi nelaižot lietu, tad super. Paldies vīram, kurš mani izvizināja gan tā, ka paliek slikti pa kalniem, tā lai ir bailes, bet tāpat visvairāk paliek prieks. Lielisku ceļavēju:).