Motomeitenes.lv


Motoskola meitenēm un dāmām

Motomeitene Lelde

Sveiki!

  Esmu Lelde, vai vienkārši motomeitene. Ja man prasītu, kā tas viss aizsākās un kāpēc tieši mocīši, tad teiktu tā: “ Kopš mana mamma brauca ar Jawām un manis vēl nebija.” Un redz, kā sagadījies, kā nē arī vīrs ir motociklists, kuram moto gadu pieredzei pat vairs nespēju izsekot līdzi. Vēl tikai dēlēns jāpiesaista motokarjerai:D. Visi šie laiki un cilvēki, kopā rada viedokli un pieredzi, ko var uzkrāt tikai ar gadiem.

  Tad, kā nu tas viss bija. Laimīgā motomeitene dzimusi un augusi laukos, un vēl paveicies ar vecvectēvu, kuram bija divi mopēdi. To labāko, gan pārdeva, līdz pati tiku pie braukšanas. Bet vēl, jau bija otrs- mopēds Rīga 11. Tāds dīvains aparāts gan bija, vienu apli izmet un visu dienu taisi, bet kā saka, tajos laikos prieks pat par tādu.

  Kad ar mopēdu, to laiku glaunās bikses džinsas tika saplēstas, pienāca laiks kam labākam. Nāca gaismā mammas jaunības laiku braucamais-Jawa. Tik, atceros, ka braukt jau brauca, un vairāk kā mopēds noteikti, un visa jaunatne tika rindā izbraukt. Vienīgi puiši meitenes gan nevarēja izvizināt, jo aizmugurējā sēdvietā piesiets gozējās aķītis. Un viena vien tāda Jawas vasara bija.

Kur vēl labākus laikus, kā vidusskolas laiki. Ja vēl 10.klasē- dāvanā īsts Dņepr (skāde gan neejošs). Bet, kas tad tā par skādi, viss ir labojams. Pārbūvēs, piekrāsos un būs braucams. Tomēr, tas viss ievilkās uz visiem vidusskolnieces gadiem, pusdienu naudas un klubiņu naudas tēriņiem- moto deteļās, vados, špahteļos un krāsās. Un kamēr draudzenes vīniņu sūc siltā dzīvoklī, tikmēr motomeitene, aukstā betona garāžā mocikam bāku gruntē. Tik vien beigās tā prieka bija, kā viens aplis ap vietējām garāžām.

  Viss vēl nav zaudēts, priekšā vēl studentu gadi. Bērnībā, taču vecvecmammai teicu, ka par pirmo algu moci pirkšu. Kā jau īstam studentam darbs bija iegūts. Un ja kas iesākts, tad nevar padoties. Tad parādījās oranža gaisma tuneļa galā -Cagiva Supercity. Kā teikt, zelta studenta gadi. Varēja laist pa pilsētu un pa asfaltu un uz kādu mežu vai grantsbedrēm aizlaist. Bet zvērs benzīnu gan ēda un zilu dūmu pavadīts rūca, kā jau divtaktnieks. Pēc braukšanas ausīs vēl pus dienu zumēja un maks arī ātri tukš. Tomēr savu laiku un savus ceļus nobraucu.

Pienāca laiki, bez braucamā. Teikt, tas tak nav iespējams, mūsdienās ir tūkstošiem moču, bet meitenes, ne visas esam modeļu auguma, un, ja ir prasības- vajag braukt gan pa pilsētu, šoseju, asfaltu un grants ceļiem, nav tik viegli atrast piemēroto. Tā nu tika pamēģināti šādi tādi, bet nebija īstā. Kad naudiņa bija iekrāta, tad sauciens vīra kungam- “ ņemt to zeltu, pērc to zirgu.” Tā nu tiku pie tagadējā braucamā Suzuki XF 650F enduro. Sākotnēji, enduro moči nemaz nepatika, ne tur krāsas interesantas, ne skata, un jāsēž kā tādam staltbriedim, skaņas arī nav. Saprašana nāk ar laiku- brauc kur gribi, mugura nepiekūst, kājas nepiekūst, tālu var redzēt uz priekšu, lietus laikā tīri sauss var izsprukt, un pats par sevi ekonomisks braucamais. Pats labākais, var vest karavānu karavānas, lai tik štropes līdzi un lieli koferi.

  Bija vēl viens īsais moto piedzīvojumu rudens un ziema, kad vīrs sadomāja, ka mums ar krosa močiem jābrauc. Sajūtas pavisam citādas, teikšu kā ir, un baidies braukt uz tiem kalniem un pumpām, jo ar enduro, taču tā nevarēja. Katrā ziņā piedzīvojums labs un ziemā super, kad sniegs pa gaisu, un pēc 3 apļiem tā piekusis, kā maratonu noskrējies. Bet ja man prasītu, kādu moci nepirktu, teiktu krosa- vienu gonku brauc, nedēļu taisi, pēc mēneša bankrots.

Ko, lai saka, motociklistu laimei nekad nav beigu, un ir jābūt sapņiem un mērķiem. Mani jau gaida Suzuki DL650, tikai kājas vajadzētu garākas. Bet kā saka, ja ļoti vēlās, viss ir iespējams. Pat neiespējamais! Vajag tikai augt un attīstīties un nekad NEPADOTIES>>>