Shopping Cart
Your Cart is Empty
Quantity:
Subtotal
Taxes
Shipping
Total
There was an error with PayPalClick here to try again
CelebrateThank you for your business!You should be receiving an order confirmation from Paypal shortly.Exit Shopping Cart

Motomeitenes.lv

Aiva B.

Ar moci biju ļoti uz “Jūs”, jo šķita, ka meitenes, kas brauc ar moci, vai nu kopš bērnības to dara vai nu viņām ir “asinīs” braukt ar moci. Fakts, ka es kādreiz varētu braukt PATI ar moci, šķita kaut kas pilnīgi nereāls, jo bija sajūta, ka man nav īsti “dukas” un spēka savaldīt ko tādu! Tomēr kaut kur dziļi iekšā bija sajūta, ka gan jau kādreiz man būs savs mocītis, bet tas likās ļoti tāls mērķis. Esmu vizināta ar moci, bet tā, ka pie stūres būtu uzdrošinājusies kaut reizīti pamēģināt – nē, nē, nē, paldies, VIŅŠ liels un smags, un man bail! Haha! Esmu bailīga, jā, lai gan baigi nepatīk to izrādīt, bet to atzīstu. Baiļu pārvarēšana ir tāds īpašs process organismā, kas rada gan adrenalīnu, gan rada pārliecību un drošību par sevi. Tikai ar gadiem nāk apziņa, ka dzīvojam taču vienreiz, tāpēc riskēju (un vairākkārtīgi, lai drošs paliek drošs 😊), lai pārvarētu sevi un vecumdienās varētu teikt – jā, es izdarīju visu dzīvē, ko gribēju, pat, ja sākumā ļoti baidījos!

Par motomeitenēm uzzināju no viena drauga, kurš whatsapp atsūtīja man ziņu par A kategorijas teorijas kursiem un teica: ”Piesakies! Tev patiks, Tev piestāvēs, es zinu! Galvenais pašai gribēt, pārējais aizies no rokas!” Noriskēju. Pēc mēneša jau biju nokārtojusi A kategorijas teorijas ieskaiti un ar bailēm gaidīju pirmās braukšanas. Bail bija anormāli, bet vēlme braukt ar mocīti tomēr bija lielāka. Sākumā vispār nebija pārliecības, ka es ko tādu varēšu iemācīties, jo esmu diezgan īsa - ar pirkstgaliem atbalstījos pie zemes, sēžot uz moča, un mocis likās MILZĪGS. Mierināju sevi ar domu, ka citas meitenes arī iemācījušās braukt, un gan jau es arī ar laiku to izdarīšu. Ar smaidu sejā (izņemot vienu reizi, kad Lelde teica, lai pasmaidu, jo dzīvē vispār reizēm notiek trakas lietas, bet vajag saņemties un viss) kā uzmundrinājumu sev devos uz braukšanām. Ar katru reizi sajutos arvien drošāk, labāk un stabilāk. Mocis vairs nelikās tik milzīgs un nesaprotams kā sākumā. Protams, neiztiku bez kritiena! Sabrāztas rokas un zilumiņi, bet sīkums – sēdos uz moča un braucu tālāk! (Momentā iegādājos visu ekipējumu, jo otru ķermeni man neviens šajā dzīvē nedos!) Ar braukšanām gāja ilgāk nekā gribētos, naktīs nevarēju iemigt, jo uzraucos, ka nevaru izbraukt mazo čūsku, šķēršļus un stoplīniju... Murgoju naktīs, bet beigās “atkodu” knifiņus, daudz trenējos un sapratu, kā izbraukt šīs figūras. Wouhou! Beidzot! Prieks un laime pārņēma visu ķermeni, kad iesēdos eksaminētāja auto, un man pateica, ka eksāmens ir nokārtots!

Pāris dienas pēc tiesību iegūšanas izbraucu ar Hondiņu Rebel 500, kuram varu normāli ar kājām (nevis tikai pirkstgaliem) aizsniegt zemi, un tad likās, ka laime pilnīga – viss ir, varu mierīgi izbaudīt braucienus ar moci! Sajūta, kad esi kaut ko iemācījies un Tev sanāk, ir fantastiska! Joprojām neticās, ka A burtiņš kabatā 😊

0