Shopping Cart
Your Cart is Empty
Quantity:
Subtotal
Taxes
Shipping
Total
There was an error with PayPalClick here to try again
CelebrateThank you for your business!You should be receiving an order confirmation from Paypal shortly.Exit Shopping Cart

Motomeitenes.lv

Anete T

Mans moto stāsts sākās pirms nepilniem desmit gadiem kā pasažierei. Baudīju un ķēru vēju. Šortos un krekliņā. Pa pilsētu, lieliem ceļiem un meža takām. Dzīve skaista! Labi, ka vismaz ķivere bija galvā :D Un man patika. Toreiz gan es nespēju iedomāties, ka kādreiz pati sēdīšos pie moto stūres, jo man bija labi tur, kur es biju. Forši. Bet pienāca brīdis, kad mēs ar moto šķīrāmies. Kā draugi. Sekoja vairāku gadu pārtraukums un tad...

Kādā jaukā (lasīt – karstā) vasaras dienā ar draugu iesēdāmies sakarsušajā mašīnā un ar skaudību noskatījāmies uz čaļiem, kas turpat garāžā remontēja močus (ne jau skauda, ka viņi remontē, bet gan, ka vizinās ar tiem :D). Sapņojām par to, cik forši būtu tagad braukt ar motociklu – vējš, saule, brīvība! Tā nu abi pieteicāmies moto kursos (pie Leldes vēl ne).

Sākums bija interesants. Katrā teorijas nodarbībā es vairākas reizes pārdomāju – vai es tik tiešām atrodos pareizajā vietā, man to vajag?! Šaubīties lika tas, ka visu laiku tika uzsvērts (nu vismaz es to tā uztvēru), ka mēs kritīsim, noteikti kritīsim un sekas tam būs... Neskatoties uz to, iegādājos moto jaku, ķiveri un devos uz pirmo braukšanas nodarbību. Biju iedomājusies, ka čiki-piki un A kategorija pieveikta! Pirmo reizi dzīvē apsēdos uz moča kā vienīgais un galvenais braucējs. Sapratu, ka ar čiki-piki neies krastā. Tas notiks lēni un mokoši :D Pēc pāris nodarbībām nolēmu, ka tomēr jāmet miers. Vismaz pagaidām. Iemesli tam bija vairāki un viens no tiem arī „ne līdz galam saderība” ar instruktoru. Vienīgi, ņemot vērā, ka kārtīgi biju „izšķirstījusi” visu moto uzdevumu grāmatu, vasaras beigās tomēr nokārtoju CSDD teorijas eksāmenu. Katram gadījumam. Ja nu nākamgad tomēr sagribēsies atkal pamēģināt :) Tātad man ir tieši gads, lai nokārtotu arī CSDD braukšanu, ja gribēsies vadītāja apliecībā iedrukāt burtiņu A. (P.S. draugs gan ātri tika pie A :))

Pienāca jauns pavasaris, jauna apņemšanās iemācīties vadīt zvēru uz diviem riteņiem. Kāds putniņš pačukstēja, lai sazinos ar Leldi. Kāpēc gan ne! Varbūt sieviete sievieti labāk sapratīs :)

Sāku visu no sākuma. Teorijas nodarbībās vairs tik daudz nerunāja par kritieniem. Kas jau bija pozitīvi :D Praktiskajās nodarbībās lēnām un prātīgi kāpināju ātrumu un pārsēdos uz lielākiem močiem.

Pirmie braucieni ar „mazo” moci (125cm3). Man likās, ka es „lidoju”, bet Lelde tik saka – Ātrāk, ātrāk! Nu jā, 10km/h laikam nebija baigi ātri :D Brīžos, kad spidometrā jau redzēju rādām 30 km/h, biju priecīga, ka nu man tiešām sanāk jau ātrāk. (Jo es taču baidos no ātruma!) Un tad vienā nodarbībā (man šķiet, ka tā bija otrā, joprojām uz „mazā” moča) es sapratu - Man taču patīk braukt! Tiešām patīk! :) Tā bija zīme, ka es to nedaru velti. Ka tās nav tikai manas iedomas par sevi kā moto meiteni. Tas man radīja prieku turpināt cītīgi mācīties un iet līdz galam. Jo līdz tam es nebiju pārliecināta, ka man to vajag, jo mocis manī radīja tikai bailes (mēs nepavisam nebijām draugi vairākas nodarbības, ieskaitot tās, kas notika pie cita instruktora). To pārliecību, ka patīk, droši vien radīja sajūta, ka beidzot es sāku valdīt pār moci nevis viņš pār mani :D Bet jebkurā gadījumā sākums bija grūts. Bailes no ātruma, no kritieniem, no nepareizām darbībām. Sāpes plaukstās brīžiem bija tik lielas, ka katru reizi, kad izspiedu sajūgu, gribējās raudāt. Naktis pavadīju ar apbintētām abām plaukstām. Un tas palīdzēja :) Ar laiku rokas tika uztrenētas, vairs nesāpēja. Bet tad radās cita problēma – tulznas. Pret tām cīnījos jau laicīgi (pirms katras nodarbības) attiecīgajās vietās salīmējot plāksterus. Ehh... Neviens neteica, ka tas būs viegli! Tikai es tā biju iedomājusies! :)

Uz katru nodarbību nācu ar tādu satraukumu, it kā tas būtu eksāmens. Bet, uzsēžoties uz moča, satraukums parasti mazinājās. Tā nu es kādu laiku vizinājos pa laukumu, apgūstot figūras. Patika tā sajūta, ka laukumā neesmu viena, ka mani vērtē, redz kļūdas un laicīgi tās izlabo. Attiecīgajos brīžos paslavē, kas nav mazsvarīgi. (Jee, man sanāk!) Un reizēs, kad visu gribējās pamest (bija arī tā!), Lelde spēja uzmundrināt un likt cīnīties tālāk :) Esmu pateicīga arī Aldim, kurš ar padomiem bieži palīdzēja figūrās, kas man nepadevās. Ļooti ilgi cīnījos ar lielo čūsku jeb slalomu. Vienā reizē palūdzu, lai viņš man parāda, kā izbraukt šo figūru. Tad viņš mēģināja izbraukt visādos veidos un ieteica, kā varbūt man būtu vieglāk. Lai izmēģinu tā un tā, un šitā un izdomāju, kurš variants man labāk izdodas, kuru vieglāk izpildīt :) Un tā daudzreiz no vietas un vairākas nodarbības pēc kārtas „drillējot” šo (kā toreiz teicu) nolādēto figūru, izdevās to pieveikt :) Biju ļoti priecīga :))

Ar bailēm gaidīju to dienu, kad nāksies pamest laukumu un doties ielās pretī nezināmajam. Bet beigās tomēr nebija tik traki, lai gan Maskačkas bruģis lika bišķi pasvīst. Otrā reize man šķita baisāka, jo bija „jāpārvar” posms uz 100km/h. Visu laiku domāju vai es noturēšos uz moča, vai aizlidošu citā virzienā. It kā smieklīgi, bet man nebija :) (joprojām bail no ātruma) Un tā katru reizi mani Lelde trenkāja, lai „iedodu ručkā”, līdz pienāca diena, kad es sapratu, ka šie vārdi tiek attiecināti nevis uz mani, bet gan uz kolēģi (Hi-Hi! :D) Trakākās reizes bija tās divas, kad lija lietus. Nevis vienkārši lija, bet pamatīgi gāza. Kad ķiveres stikliņš ciet, tad svīst, kad vaļā, tad līst mutē, kad bišķi pavērts, tad traucē redzamību. Bail arī braukt peļķēs, jo nekad nevar zināt, vai tur neslēpjas kāda bedre. Tad vienā brīdī sāk salt samirkušie pirksti un pašai arī drebulis piemetas. Bet tas jau dzīves rūdījums! :D Tāpat kā tas sāpīgais (vairāk jau emocionāli nekā fiziski) kritiens uz tramvaja sliedēm.

Eksāmena dienas rītā pa radio dzirdēju: „Šodiena ir gada neveiksmīgākā diena.” Tas noteikti bija attiecināms uz mani. Izkritu. Šķēršļu apbraukšana ar bremzēšanu – nekad nedomāju, ka šī figūra mani varētu iegāzt. Pat, mans bieds, lielā čūska tika ieskaitīta! Pēc eksāmena inspektors tā vienkārši ņēma saujām sāli un bēra to man brūcēs – ilgi stāstīja, ka man vēl jāmācās tas un tas, nav dinamikas, bla, bla, bla... Un tas bija sāpīgi, ka Tu esi tik ļoti centies, pārvarējis pats sevi un izaudzis tiktāl, lai nonāktu eksāmena laukumā, bet Tevi vienkārši tā ņem un saspārda. Es pat vienā brīdī noticēju, ka esmu sliktākais braucējs. Neaizgāju pieteikties atkārtotam eksāmenam. Aizbraucu mājās un līdz dienas beigām biju tāda maza nelaimes čupiņa. Bet Leldes telefona zvans situāciju uzlaboja :) Pēc pāris dienām arī pieteicos atkārtotam eksāmenam. Starp eksāmeniem nolēmu izmantot iespēju „Izmēģinājuma eksāmens”, kad aptuveni 40 minūtes vizinies pa laukumu ar CSDD moci. Izmēģināju visas figūras gan uzsākot braukt no vietas, gan jau kustībā. Sapratu, kā man labāk sanāk, kā ir ērtāk. Patika tas, ka inspektors sēdēja maliņā, man netraucēja un nemēģināja pārmācīt. Es pie viņa piebraucu tikai, lai palūgtu atkārtoti pamērīt ātrumu figūrās, par kurām man ir šaubas. Ne brīdi nenožēloju, ka iemēģināju laukumu, lai man tas nav tik svešs. Un, dodoties uz otro mēģinājumu iegūt A kategoriju, jutos krietni pārliecinātāka. Pirms sēdos uz moča, sarunāju ar inspektoru, ka „iestumšanu gabarītvārtos” es izpildīšu tikai tad, ja visās pārējās figūras būs ieskaitītas (man nav tik daudz spēciņa, lai lieku reizi stumdītu moci pa laukumu). Un beigās sanāca tā, ka viņš pat īsti neskatījās, kā es tur mocījos ar to iestumšanu, jo viņš jau bija izlēmis, ka man izdosies, un tajā brīdī jau gāja pakaļ automašīnai, lai mēs varētu doties ielās. Ar moča stumdīšanu tiku galā (Juhuu, laukums pieveikts! :)) Izmetām mazu līkumu caur Torņkalnu un drīz vien atgriezāmies atpakaļ laukumā. Man pašai likās, ka es ļoti slikti izbraucu maršrutu (šķita, ka uz ielām pēkšņi saradies tik daudz automašīnu un visi man speciāli traucē), tāpēc nebiju pārliecināta par viņa lēmumu. Šis tas man nepatika, bet ir ieskaitīts.” Tas bija kolosālākais līdz šim piedzīvotais 3. augusts manā dzīvē! Daudz smaidu un saules :))

Man patika mācīties, patika piedzīvot jaunas emocijas, patika pierādīt sev, ka es varu novaldīt divratu zvēru un pārvarēt bailes no ātruma. Tā nu „mazā bailīgā pelīte tagad ir motopele” ar vadītāja apliecībā iedrukātu A! Šobrīd kā pasažiere vairs tik ļoti nespēju izbaudīt un ķert vēju. Tomēr labāk pašai pie stūres :) Tiekamies ielās!

P.S. Lelde Tu esi forša! Man patīk, ka Tu dari to, kas Tev patīk! :)

0