Motomeitenes.lv


Motoskola meitenēm un dāmām


Denija P

Gadā, kad iepazinos ar savu otro pusīti, tiku iepazīstināta arī ar moto pasauli. Šajā gadā draugs nokārtoja tiesības nekur citur kā pie Leldes un Alda. Kad divus gadus tiku izvizināta uz baiku un parasto ielinieku aizmugurējiem sēdekļiem tik daudz kilometru pa dažādam valstīm un pilsētām, ka vairs nespēju saskaitīt, sapratu, ka gribās tomēr pašai būt pie “ragiem”, iegūt kontroli pār motociklu un izbaudīt braukšanas priekus nu jau citā līmenī. Drauga apmācība moto braukšanā beidzās ar kritienu turpat mājas zālājā un bailēm par to vai tik nesaskrāpēju mocīti, tas, ka kāja sāpēja bija mazsvarīgi. Abi sapratām, ka tas neies cauri un jāiet nopietni pamācīties. Izvēle, kur iet mācīties bija vieglāka par vieglu. To pašu divu gadu laikā biju satikusi meitenes, kas bija mācījušās pie Leldes un visas kā viena teica, ka neviena un neviens cits man labāk neiemācīs braukt. To pašu gadu laikā biju Leldi jau ievērojusi vairākos moto pasākumos, viņa pavisam noteikti izcēlās uz visu melnā tērpto moto braucēju fona ar spilgtiem svārkiem :)

Kad tuvojās jaunās moto sezona sākums, jau biju paspējusi pieteikties apmācībām. Bailes bija lielas, jo pieredze man – nekāda. Tomēr jau pirmajā nodarbībā sapratu, ka bailēm pavisam noteikti nav nekāda pamata. Pirmajos apļos Lelde pat gāja blakus, lai pārliecinātos, ka patiešām visu esmu sapratusi un patiesībā arī ļoti nomierināja. Visas apmācības laikā Lelde vienmēr bija blakus, visu izskaidroja, atbildēja un visiem maniem jautājumiem un pats galvenais – Lelde nekad nedusmojās! Savas dzīves laikā esmu mācījusies pie cilvēkiem, kuriem trūkst pacietības un kas paceļ balsi neveiksmju gadījumā, tāpēc biju priecīga, ka beidzot ir kāds, kas spēj palikt nesatricināms un mierīgs stresa situācijās, līdz ar to vēlme mācīties tikai pieauga! Braukšanas apmācība, kā arī teorija, manā skatījumā, paskrēja vēja spārniem. Ar prieku gāju uz visām nodarbībām, kā arī tās vienmēr varēja sarunāt man ērtā laikā. Nekādi laika apstākļi netraucēja braukšanai, pat ja dažreiz nebija atbilstošais ekipējums lietusgāzēm - tas tika iedots.

Kad braukšanas prasmes jau uzlabojās, kā arī motocikli ar ko braucu palika arvien nopietnāki izmēros un jaudas ziņā, kā arī prasmes iekļauties pilsētas satiksmē nesagādāja nekādas problēmas, pienāca laiks likt eksāmenu. Ar pirmo reizi eksāmenu neizdevās nokārtot, jo diemžēl stress ņēma virsroku. Kauns protams liels, bija sajūta, ka esmu visus pievīlusi. Tomēr biju apņēmusies nepadoties un mēģināt vēlreiz, lai gan drosme jau bija pazudusi un stress vēl lielāks, kā pirms tam. Bet pozitīvākais vēl tikai sekoja, jo pēc neveiksmes Lelde pati ar mani sazinājās, nomierināja un uzmundrināja, kā arī neļāva padoties un turpināt, līdz būšu sasniegusi savu mērķi. No visiem uzmundrinājumiem šis man bija visnozīmīgākais, jo sapratu, ka Leldei tiešām interesē, kā man veicas un, ka viņa pārdzīvo līdzi visām savām meitenēm, kas mācās pie viņas. Ar otro reizi protams tiesības jau bija kabatā un ar lepnumu varēju doties pie Leldes, lai uztaisītu, nu jau tradicionālo, foto ar tiesībām :)

Kopumā uz visu šo piedzīvojumu atskatos ar smaidu, jo viss bija labāk, kā domāju. Pats labākais tomēr ir tas, ka pēc tiesību iegūšanas jau nekas nebeidzas, jo Lelde mūs visas atceras un iesaista dažādos pasākumos, lai piedzīvojums turpinātos vēl ilgi, ilgi….


Denija