Motomeitenes.lv


Motoskola meitenēm un dāmām


Diāna K

Uz mocīšiem jau no bērnības skatījos ar kaisli pilnām acīm, un ilgus gadus biju tikai kā pasažiere “baikeru” kompānijā, līdz brīdim kad nonācu avārijā. Tad visi teica ka es nekad negribēšu ne sēsties uz mocīša, ne ar to pati braukt.. kādu laiku tā bija. Līdz brīdim kad saņēmos pārmaiņām. Vienā gadā vienkārši sāku vairāk darīt un mazāk domāt, un viens no pirmajiem maniem uzdevumiem bija un ir iemācīties braukt ar mocīti. Te nu ir, 2 mēneši un es esmu ar tiesībām, un pat kaut ko nedaudz māku
Nekad neaizmirsīšu pirmo nodarbību, kurā nesavaldīju mazo mocīti un nokritu, braucu uz mājām ar zilu sapampušu celi un asiņojošu elkoni, bet emocijas kas mani bija pārņēmušas bija tik fantastiskas, tik pozitīvas, ka es, ES, braucu pati ar mocīti, es to varu, un man nebija pat domas par to, ka man neizdosies, un nebija pat bail, ka varētu nokrist atkal. Pacietīgi cīnījos tālāk, arī tad, kad nesanāca, zināju, ka vajag tikai laiku un viss sanāks.
Diez vai mācību procesa laikā es būtu guvusi tik pozitīvas emocijas bez Leldes, tik patīkamus, savaldīgus un pozitīvus cilvēkus – instruktorus, tik bieži manuprāt nesatikt. Ir tik patīkami apzināties, ka par tevi tiešām kāds rūpējas, uztraucas un pārdzīvo, izdzīvo notikumus ar tevi. Vismaz tādu sajūtu Tu, Lelde manī radīji.