
Diāna K
Uz mocīšiem jau no bērnības skatījos ar kaisli
pilnām acīm, un ilgus gadus biju tikai kā pasažiere “baikeru” kompānijā, līdz
brīdim kad nonācu avārijā. Tad visi teica ka es nekad negribēšu ne sēsties uz
mocīša, ne ar to pati braukt.. kādu laiku tā bija. Līdz brīdim kad saņēmos
pārmaiņām. Vienā gadā vienkārši sāku vairāk darīt un mazāk domāt, un viens no
pirmajiem maniem uzdevumiem bija un ir iemācīties braukt ar mocīti. Te nu ir, 2
mēneši un es esmu ar tiesībām, un pat kaut ko nedaudz māku
Nekad
neaizmirsīšu pirmo nodarbību, kurā nesavaldīju mazo mocīti un nokritu, braucu
uz mājām ar zilu sapampušu celi un asiņojošu elkoni, bet emocijas kas mani bija
pārņēmušas bija tik fantastiskas, tik pozitīvas, ka es, ES, braucu pati ar
mocīti, es to varu, un man nebija pat domas par to, ka man neizdosies, un
nebija pat bail, ka varētu nokrist atkal. Pacietīgi cīnījos tālāk, arī tad, kad
nesanāca, zināju, ka vajag tikai laiku un viss sanāks.
Diez vai
mācību procesa laikā es būtu guvusi tik pozitīvas emocijas bez Leldes, tik
patīkamus, savaldīgus un pozitīvus cilvēkus – instruktorus, tik bieži manuprāt
nesatikt. Ir tik patīkami apzināties, ka par tevi tiešām kāds rūpējas,
uztraucas un pārdzīvo, izdzīvo notikumus ar tevi. Vismaz tādu sajūtu Tu, Lelde
manī radīji.