Ieva K

Man vēlme pēc motocikla tiesībām neaizsākās, tādēļ, ka man draugiem, vai radiniekiem apkārt būtu moči un būtu bijusi tajā sabiedrībā no paša sākuma. Biju tikai dažas reizes "izvizināta" un mana pirmā pieredze pie motocikla stūres pašai bija tikai atnākot uz šiem kursiem. Bet vēlme pēc sava motocikla man ir bijusi jau no tīņu gadiem, kad ceļojot daudz sanāca redzēt motobraucējus siltajās zemēs - likās,ka tas ir pats foršākais ceļošanas veids, kas vien var būt. Un tā kā pēc dabas esmu azartiska,tad zināju, ka agri vai vēlu man būs pašai savs motocikls.

A kategorijas skolā iestājāmies abi kopā ar draugu, kas bija kā papildus motivācija - nokārtot tiesības, nopirkt motociklus un doties ceļojumos pa Latviju un citām zemēm. Teorijas nodarbības man šķita saistošas, jo par motocikliem pirms tam nezināju gandrīz neko,tādēļ padomi bija noderīgi.

Ar braukšanu gan man negāja tik gludi, kā sākumā domāju - jo tuvāk nāca eksāmens, jo sliktāk sāku braukt. Nespēju pati tikt galā ar satraukumu, lai gan citas motomeitenes un Lelde mani nemitīgi uzmundrināja un iedrošināja. Eksāmenu neizdevās nokārot ar pirmo reizi (un arī ar otro nē), bet Lelde neļāva padoties, līdz beigās laimīgi ieguvu kārotās A kategorijas tiesības. Dažbrīd arī likās, priekš kam man to A kategoriju - varu braukt ar mazo mocīti un miers. Bet tad padomāju,ka agrāk vai vēlām noteikti uznāks vēlme pēc jaudīgāka spēkrata, tādēļ varbūt ir vērts nedaudz iespringt un nokārtot to A burtu, kas ļauj vadīt visa veida motociklus. Tagad nākošais mērķis ir nopirkt mocīti un tad jau var laist dzīvē!

Topošajām kursantēm vēlos novēlēt izturību un nepadoties pie grūtībām (jo Lelde to nemaz neļaus darīt) :) Galarezultāts ir tā vērts!