Motomeitenes.lv

Madara M

Kāpēc mocis?

Ja godīgi nekad par to nebiju pat domājusi, jā bija mazie jaunības trakie sapņi - vēlme izlekt ar izpletni, ūdens moči vai citas atrakcijas, bet par moci nekad nebiju sapņojusi. Bērnībā šad tad brālēns izvizināja ar veco Javu un es vienmēr brīnījos, kā pie velna viņš spēj to nezvēru noturēt?!

Līdz šogad iekūlos avantūrā - viena pati ar skūterīti pārbraucu pāri Vjetnamai, un tad jau bija āķis lūpā. Likās nu tā ir štelle! Tiesa gan, tad man nebija ne mazākās nojausmas par šo sfēru, kādi ir motociklu tipi, kā vispār darbojas motors un CIK milzīga atšķirība ir starp Vjetnamas automātisko skūterīti un īstu A kategorijas Hornetu...

To es uzzināju aizejot uz savām pirmajām teorētiskajām nodarbībām pie Leldes, kuru starp citu ieteica puiša daugs, kurš tiesības bija ieguvis pirms gada. Pirmajā nodarbībā jutos absolūti nevietā, man nebija ne jausmas kas ir enduro, kas ir dugas vai kāda ir starpība starp pilsētas moci vai baiku... Sēdēju un domāju - "Tā! Kur es atkal esmu iekūlusies?..."

Pamazām sāku iebraukt jaunajos terminos, noliku teoriju un sapratu, ka nu ja jau esmu iesākusi tad ir arī jāpabeidz. Sāku apmeklēt pirmās braukšanas, no sākuma trīcēju kā apšu beka. Pat 125nieks likās bailīgs un ar zvērīgu ātrumu, skatījos uz lielajiem močiem un domāju "Nu nekad mūžā!"Pamazām tiku uzsēdināta uz Kawasaki, laukumā sāku justies drošāk un pamazām nobriedu, ka kaut kad jau būs jāizbrauc uz ielas.

Atceros pirmo reizi uz ielas visu laiku domāju, lūdzu, lūdzu kaut es tikai nenosistos! Viss ķermenis bija 100% saspringts un biju 100% koncentrējusies uz spēka rata starp kājām savaldīšanu, tikai atgriežoties mācību laukumā pirmo reizi atkal spēju atviegloti uzelpot... Tas tiešām bija nervus kutinoši, mēģināt aptvert, kas notiek uz ielas, kādas zīmes, kā pareizi tur pārslēdza ātrumus, ieslēgt/izslēgt pagriezienu, citi transportlīdzekļi, ko Lelde saka pa rāciju, kur brauc priekšā braucošais, kā vispār pareizi bija jābremzē?! Nu bet izdzīvoju! :)

Tad pamazām it kā sāku apgūt motobraukšanu, bet progress bija ļoti lēns un nemanāms, besījos ārā - tik daudz nauda izmesta, nekas nesanāk, vispār nepārvaldu to iekārtu, nauda arī sāk iet uz beigām, kad vispār varēšu atļauties pati savu mocītit, bet nu it kā jau jāpabeidz iesāktais....

Bija augšas un lejas, bet kaut kas tomēr mani vilka pie tiem motocikliem. Paralēli mācībām pie instruktora ik pa laikam pie kāda no paziņām izlūdzos izmest pa kādam līkumam, protams, bez klapatām un kurioziem neiztiku, bet vienalga - spītīgi gāju un mācījos čūskas un astoņniekus.

Atguvu ticību sev un saviem spēkiem, aizvien vairāk iemīlēju braukšanas procesu, tik ļoti, ka gāju uz CSDD kārtot eksāmenu un, protams, nenokārtoju... Tad gan uznāca liels besis, tik daudz darba, laika, kāpšanas sev pāri - savām bailēm, komforta zonai....Varbūt tas nav domāts priekš manis?

Bet nekā, kā atkal atbrīvojos no vasaras aizņemtības biju pie Leldes un laukumā griezu astoņniekus un kaucināju bremzes uz stoplīnijas. Un šeku reku puda sāls apēšana rezultējās jaunā tiesību fotogrāfijā, A kategorija kabatā un motomeitenes2016 fotosesijā... :) Esmu pilnīgi jaunizcepta motopele, man jāiegūst ne tikai pieredze, inventārs, bet draugi ar ko kopā iekarot lielākus un mazākus ceļus... :)

Pirms tam vēl jācer, ka kosmoss man atsūtīs mocīti! :)

0