Motomeitenes.lv


Motoskola meitenēm un dāmām

Moto bosiņš Lelde


 Sāksim ar mani, kas es esmu un kā mani sauc:)!!! Esmu Lelde. .meitene ar stāstu no paša sākuma...tad nu tā...viss sākās jau agrā bērnībā, kad meitenēm patīk lelles un puķes, kleitas un bantes...es jau tad sapņoju kļūt par motobraucēju. Un vienmēr vecmammai teicu par pirmo algu mana mašīna ko nopirkšu būs- veļas mašīna un mans pirmais braucamais būs mocis!!! Bieži atceros savus agros rītus laukos..ne tikai tāpēc, ka bija lauku darbi, bet gan tāpēc, ka cēlos, lai noskatītos Moto GP..,kas bija sarežģīts process pa pelēko Tv ekrānu. bieži ar graudainu vai skrejošu svītru ekrānu, bet vajadzēja:)!!!.


Jāteic, ka man bija veiksmīgi moto karjeras pirmsākumi, jo laukos vecvectēvam bija divi mopēdi viens bija slavenais Rīga un otru, kas to vairs atceras! Kamēr es izaugu līdz motobraukšanai, labākais jau tika pārdots, bet vismaz viens palika, ar ko gan grūti gāja, jo atceros.. vienu apli izbrauc, noplīst. Visu dienu jātaisa:(.

Kad ar mopēdu, to laiku glaunās bikses - džinsas tika saplēstas, pienāca laiks kam labākam. Nāca gaismā mammas jaunības laiku braucamais – Jawa. Tik atceros, ka braukt jau brauca, un vairāk kā mopēds noteikti, un visa jaunatne tika rindā izbraukt. Vienīgi puiši meitenes gan nevarēja izvizināt, jo aizmugurējā sēdvietā piesiets gozējās aķītis. Un viena vien tāda Jawas vasara bija. Bet piedzīvojumu netrūka. Un mums jauniešiem tāda vasara., redz, kā atmiņā uz mūžu:)!!!

Nāca jauni laiki - kā vidusskolas laiks. Ja vēl 10.klasē 16.gadu dzimšanas dienā dāvanā īsts Dņepr (skāde, gan neejošs, nerūcošs un nekādā skatā). Bet, kas tad tā par skādi, viss ir labojams -pārbūvēs, piekrāsos un būs braucams. Tomēr, tas viss ievilkās uz visiem maniem vidusskolnieces gadiem, pusdienu naudas un klubiņu naudas tēriņiem – moto detaļās, vados, špakteļos un krāsās. Un kamēr draudzenes vīniņu sūc siltā dzīvoklī, tikmēr motomeitene, aukstā betona garāžā mocikam bāku gruntē. Tik vien beigās tā prieka bija, kā viens aplis ap vietējām garāžām, un vienreiz, gandrīz cauri tai:). Diemžēl ar savu Dņeprīti tālu netiku, pasauli neapceļoju un nevienu uzvaras kausu neieguvu:).

Viss vēl nav zaudēts, priekšā vēl studentu gadi, nevar taču tā ņemt un padoties. Bērnībā, taču vecvecmammai teicu, ka man mocis būs. Kā jau īstam studentam, darbs bija iegūts. Un, ja kas iesākts, tad nevar padoties, tik uz priekšu. Tad parādījās oranža gaisma tuneļa galā – Cagiva Supercity. Kā teikt, zelta studenta gadi. Varēja laist pa pilsētu un pa asfaltu un uz kādu mežu vai grantsbedrēm aizlaist. Bet zvērs benzīnu gan ēda un zilu dūmu pavadīts rūca, kā jau divtaktnieks. Pēc braukšanas ausīs vēl pus dienu zumēja un maks arī ātri tukšs. Tomēr savu laiku un savus ceļus nobraucu. Tā tomēr bija pirmā pieredze lielākā satiksmē un jau ar modernāku tehniku. Mani pirmie lielie soļi pareizas tehnikas apgūšanā motocikla vadīšanā:), tā nu arī šāds mocītis savu robu manā moto pasaulē ir ielicis.

Pienāca laiki bez braucamā. Teikt, tas tak nav iespējams, mūsdienās ir tūkstošiem moču, bet meitenes, ne visas esam modeļu auguma, un, ja ir prasības – vajag braukt gan pa pilsētu, šoseju, asfaltu un grants ceļiem, nav tik viegli atrast piemēroto. Tā nu tika pamēģināti šādi tādi, bet nebija īstā. Kad naudiņa tika sakrāta, tad tomēr sāku lūkot, ko lietas labā darīt.

Tā nu tiku pie braucamā Suzuki XF 650F enduro. Sākotnēji enduro moči nemaz nepatika, ne tur krāsas interesantas, ne skata, un jāsēž kā tādam staltbriedim, skaņas arī nav. Saprašana nāk ar laiku – brauc kur gribi, mugura nepiekūst, kājas nepiekūst, tālu var redzēt uz priekšu, lietus laikā tīri sauss var izsprukt, un pats par sevi ekonomisks braucamais. Pats labākais, var vest karavānu karavānas, lai tik štropes līdzi un lieli koferi. Šis mocītis man bija uzticams cīņu biedrs vesalas 3sezonas. Tika braukti daudz km un daudz kur, un tā kā auto man nebija, tad visus tālos ceļus izlīdzēja mans Freewind.

Bija vēl viens īsais moto piedzīvojumu rudens un ziema, kad tika sadomāts, ka jābrauc ar krosa močiem. Jo nav miera un nevar apstāties pie jau zināmā...cilvēkam vajag pamēģināt arī ko jaunu. Tās bija pavisam citas sajūtas un cita pieredze. Kad esi braucis tikai pa asfaltu, te pēkšņi vari braukt pa pļavu, arumiem, lēkt pa tramplīniem. Sākumā acis tam visam nemaz negrib ticēt, bet kad ļaujas, tas viss paliek interesanti un aizraujoši. Katrā ziņā piedzīvojums labs un ziemā super, kad sniegs pa gaisu, un pēc 3 apļiem esi tā piekusis kā maratonu noskrējies. Tā bija laba iespēja baudīt moto dzīvi arī lietainajā rudenī un sniegotajā ziemā:).

Pavasarī krosa dzīvei pienāca gals un Suzuki freewind arī drusciņ bija apnicis un gribējās pamēģināt ko jaunu. Tā tika pavadīts ilgs laiks internetā meklējot jauno, īsto braucamo. Uz mācību laukumu tika vesti dažādi modeļi, lai izmēģinātu kurš un kā būtu labāks. Aplūkoju daudzus variantus un apskatīju dzīvē, pabraucu, bet neviens negāja pie sirds un neatbilda uzstādītajām prasībām. Ļoti sapņojusi biju par Suzuki DL650, bet, protams, izmēģinot sapratu, ka tas ir pārāk augsts un par smagu, lai meitene ar maniem izmēriem vadītu šādu motociklu. Tā nu meklējumi turpinājās, jo kā jau mans moto ir.. Nevajag Padoties!

Ilgi meklējot, sezonas vidū nokļuvu pie Yamahas xj600 bildēm, kas tika ieraudzītas no rīta ss.lv sludinājumos. Pietiekoši atbilstošs meitenei – atbilstošs manām prasībām un atvēlēto līdzekļu daudzumam. Zvans pārdevējam un pēcpusdienā motocikls jau nokļuva manā īpašumā. Skatienā iemirdzējās smaids, viegls ielas motocikls ar pietiekoši augstu stiklu, tik zemu nolaižams, ka zemi var aizsniegt ar pilnu pēdu un vēl burvīgā krāsā. Labā tehniskā stāvoklī, atliek nomainīt eļļas filtru, eļļu, pasūtīt jaunas riepas un būs jauka braukšana. Šim motociklam nav ABS, pagaidām nav bijušas problēmas ar bremzēšanu, jo līdz šim mani motocikli nebija aprīkoti ar ABS. Bet protams, ka šādas sistēmas priekšrocības vislabāk izjūt avārijas situācijās. Bija patīkami, ka apstājoties droši un pārliecinoši var aizsniegt zemi, un arī stikls lieliski palīdz un nav jāturas pie stūres pēdējiem spēkiem, bet to, ka tas ir mazāks nekā freewind gan varēja sajust jau pēc pirmā izbrauciena. Pēc nepilnu divu dienu brauciena, aptuveni 400 (km), plecos sajutu nogurumu, jo, kā jau tipiski ielas motocikliem, slodze uz rokām tomēr ir, bet mazliet šo lietu var labot, paceļot stūri. Vēl viena būtiska lieta, kas ietekmē ceļošanu, nav koferu, jo centrālais koferis ir viena fantastiski laba lieta, kad var pieiet mocim aizmugurē un salikt pirkumus vai mantas, nākamajai sezonai noteikti meklēšu ietilpīgu bākas somu un pie aizmugurējā sēdekļa stiprināmu moto somu. Motocikla maksimālais ātrums manuprāt ir pietiekošs gan meitenei, gan daudziem citiem prātīgiem braucējiem. Un mocītis atkal deva iespēju izbaudīt vēju matos un uzkrāt lielāku pieredzi, tieši ielas motocikla vadīšanā. LGImeklējot, sezonas vidū nokļuvu pie Yamahas xj600 bildēm, kas tika ieraudzītas no rīta ss.lv sludinājumos. Pietiekoši atbilstošs meitenei – atbilstošs manām prasībām un atvēlēto līdzekļu daudzumam. Zvans pārdevējam un pēcpusdienā motocikls jau nokļuva manā īpašumā. Skatienā iemirdzējās smaids, viegls ielas motocikls ar pietiekoši augstu stiklu, tik zemu nolaižams, ka zemi var aizsniegt ar pilnu pēdu un vēl burvīgā krāsā. Labā tehniskā stāvoklī, atliek nomainīt eļļas filtru, eļļu, pasūtīt jaunas riepas un būs jauka braukšana. Šim motociklam nav ABS, pagaidām nav bijušas problēmas ar bremzēšanu, jo līdz šim mani motocikli nebija aprīkoti ar ABS. Bet protams, ka šādas sistēmas priekšrocības vislabāk izjūt avārijas situācijās. Bija patīkami, ka apstājoties droši un pārliecinoši var aizsniegt zemi, un arī stikls lieliski palīdz un nav jāturas pie stūres pēdējiem spēkiem, bet to, ka tas ir mazāks nekā freewind gan varēja sajust jau pēc pirmā izbrauciena. Pēc nepilnu divu dienu brauciena, aptuveni 400 (km), plecos sajutu nogurumu, jo, kā jau tipiski ielas motocikliem, slodze uz rokām tomēr ir, bet mazliet šo lietu var labot, paceļot stūri. Vēl viena būtiska lieta, kas ietekmē ceļošanu, nav koferu, jo centrālais koferis ir viena fantastiski laba lieta, kad var pieiet mocim aizmugurē un salikt pirkumus vai mantas, nākamajai sezonai noteikti meklēšu ietilpīgu bākas somu un pie aizmugurējā sēdekļa stiprināmu moto somu. Motocikla maksimālais ātrums manuprāt ir pietiekošs gan meitenei, gan daudziem citiem prātīgiem braucējiem. Un mocītis atkal deva iespēju izbaudīt vēju matos un uzkrāt lielāku pieredzi, tieši ielas motocikla vadīšanā.
Bet arī ar motociklu yamaha xj600 mani moto iepazīšanas prieki neizsīka... 2013. gada vasarā, A kategorijas kursants atbrauca uz mācību laukumu parādīt jauno pirkumu. Man bija tas gods izmēģināt motociklu HONDA CRF250L. Man ļoti patika, ka mocis ir viegls, viegli vadās, mīksta amortizācija, kluss, ar 80-90 km/h var braukt bēdu nezinot, bet 140 km/h ir maksimums, ko var iegūt. Protams, apmeklēju Hondas veikalu Dārzciema ielā, lai šo modeli izpētītu, jo tādu motociklu nebiju redzējusi – tik pievilcīgs meitenes acīm un svarīgākais, ka zemu var nosēdināt. Hondas veikalā, kā vienmēr, laipni tika sniegtas visas atbildes uz jautājumiem, bija ko pārdomāt. Motocikla modelis tajā laikā bija pilnīgi jauns – 2013. gada un par ļoti saprātīgu cenu. Vasara aizrit vienā steigā un rudens pienāk nemanot.
 

Kad A kategorijas sezona tuvojās noslēgumam, tad bija neliels prieks par to, ka šis rudens būs garāks, laiks patīkamāks un būs iespēja pagarināt moto priekus. Bet mans pārsteigums bija vēl lielāks, kad manā īpašumā nonāca HONDA – mana sapņu HONDA. Protams, pirmajā brīdī tam gan nevarēja noticēt un naktī nevarēja gulēt. Nākošā diena netika tērēta lieki, tika atrasts vecais krosa ekipējums, kas gan izskatījās kā jauns, saregulēts motocikls, pielieta bāka un aizbraukts izmēģināt tuvākajā mežā. Kaulos pilnīgs stīvums un rokas ieķeras stūrē, kad aizmugure izslīd smiltīs. Likās, nekas tur nebūs, nav vairs 18 gadi un jau pēc 30min pilnīgi piekususi. Bet, kad draugi uzmundrina un saka “redzēsi, tev aizies tā lieta”, tad jau nevar padoties. Tā nu tas ir ieildzis uz vairākām sezonām - šo lietu turpinu piekopt:) un 2x saviem spēkiem jau pabraukts pa Āfrikas ceļiem un neceļiem. Tagad šim Hondas modelim ir radinieks, kas paradījās 2017.gadā -Dakāras versija:)- (protams cenas ziņā- pavisam citos ciparos).!!!

Šobrīd savu bezceļa braukšanu un meža taku iepazīšanu baudu ar KTM 350 Freeraide. Ilgi meklēju sev motociklu, lai varētu iekarot smilšu virsotnes, pabraukt pa trasītēm un mazām, šaurām, līkumainām taciņām:). Bija grūti, jo kā meitenei un ar nelielu augumu, nevarēju viegli atrast ko ērtu un tā, lai jūtos komfortabli, un uzticami vadot braucamo pa sarežģītākām vietām. Tā nu 1x, kāds kursants piedāvāja izmēģināt viņa KTM:), kurš nu tagad ir mans. Jā - šis KTM Freeride ir tik viegls motocikls, nesasniedzot savus 100kg, sēdekļa augstums 91cm un viegli vadāms. Protams, laika gaitā paradījās stiķi, niķi un trūkumi, bet risināmas problēmas. Tāpēc šobrīd grūtākos bezceļa braucienos, kur vairāk smiltis, dubļi, šauras taciņas KTM Freeride 350 ir mans draugs ar saviem stiķiem un niķiem (Kā Tikt Mājās), bet tālākos ceļojumos un brīvdienu izbraucienos uzticos Honda CRF250L(kura jau ilgāku laiku ir uzlabotā variantā un dod man daudz plašākas, un labākas iespējas, nekā standarts)- šis mocītis nekad nav mani pievīlis tehniskā ziņā.

Motocikls paver fantastiskas ceļošanas iespējas. Kad moto pieredze bija neliela, daudz braukāju tepat pa Latviju. Un, protams, arī uz kaimiņu zemēm, nebija nekādu problēmu aizbraukt uz Lietuvu un Igauniju. Tālākais pirmais brauciens bija uz Sāremā, kur vienkārši daļēji pazīstami motobraucēji nolēma pavadīt nedēļas nogali izbaudot līkumus. Kopā bijām 18 moto vadītāji un toreiz es biju vienīgā meitene, kura pati brauca ar moto. Atceros, ka bija fantastiski līkumi, super skaists laiks, bet brauciens ļoti nogurdināja, jo katram bija citāds motocikla tips, katrs mototo vadītājs arī bija ar savām rakstura iezīmēm un braukt bija grūti. Pa 2dienām, laikam nobraucām pāri 800km un likās kā mūžība. Pēc šī brauciena secināju, ka noteikti tik lielā barā ir grūti braukt, otrs ir noteikti jāsarunā kurš vadīs kolonnu un kurš noslēgs, jo kopumā sanāca haoss un beidzās viss vēl ar 2 avārijām, jo katram gribējās parādīt ko māk. Pēc šī brauciena es vēl 2x izbraucu lielākās kompānijās un tad atmetu tam ar roku. Tas ir nogurdinoši, tas nav tā vērts un tas nav visai droši. Daudz labāk ir braukt ar sev zināmiem cilvēkiem. Tu vari paļauties, ka apdzenot viņi rēķināsies, lai arī tu paspēj, draugi vienmēr brauks atpakaļ, ja redzēs, ka pēdējais ir pazudis, vienmēr palīdzēs un nebūs nekādu izrādīšanās gājienu, vakaros pie ugunskura būs saturīgas, patīkamas sarunas un no rīta ar smaidu varēs doties tālākos piedzīvojumos. Ļoti daudzus gadus tālos braucienos nobraukāju kā pasažieris, jo man nav bijis lielais tūrisma motocikls un neviens negribēja gaidīt, lai es ar savu mazo enduro spirinos pakaļ:))) arī pašai tas būtu nogurdinoši. Bet tā ar draugiem esam pavadījuši superīgu laiku Itālijā, Korsikā, Spānijā, Francijā, Austrijā, Vācijā un arī, tas laiks ir devis daudz pieredzes un daudz pārdomas, kā ir ar motociklu ceļot, kas jāņem līdzi, kam jāpievērš vairāk uzmanība.

Tad kad pievērsos bezceļa braukšanai un Pierīgas takas bija izpētītas un pieredze uzkrāta, tad, protams, ka radās interese par tālākām vietām. Man pirmais, trakais bezceļa piedzīvojums sākās Marokā. Es nenožēloju ne mirki. Ar šo braucienu es guvu bagātīgāko moto pieredzi, kāda man bijusi, es iemācījos izdzīvot super nežēlīgos laikapstākļos – lietus, migla, sniegs, dubļi, akmeņi, smilšu vētras, aukstums, karstums - nebija šķērslis. Sapratu, cik dažādas ir kultūras un cilvēki. Tajā pašā Marokā pie jūras dzīvo kūrortos, peld baseinos, bet kalnos dzīvo alās, nav ko ēst un ir mežonīgi. Paši varējām pāris dienas trīcēt aukstās palikšanas vietās, mums piedāvāja dzīvot arī alā, ciesties visu dienu bez ēdiena un vairākas dienas nemazgājušies. Šajā braucienā secināju, ka ļoti, ļoti rūpīgi jāveic tehniskā apkope gan motociklam, gan sev un ir daudz lietas par ko padomāt un paņemt līdzi (noteikti zāles vēderam, galvai, noteikti silta plīša jaka, vilnas zeķes, stiprā līmlente, ar ko var salīmēt moci, ekipējumu, sevi, lietus tērps, kas aizsargā, gan pret vēju gan lietu, sniegu, aitas vilna, ko uzsiet motocikla krēslam, lai atvieglotu sēdēšanu, maiņas kameras motocikliem, uz galvas uzliekamais lukturītis un vēl daudzas sīkas nianses). Piedzīvojums bija grūts un traks, bet iegūtās emocijas un pieredzi neviens nevar atņemt un tur ir tā vislielākā vērtība!!! Tāpēc pēc pusgada šo braucienu atkārtojām ar draugiem vēlreiz, jau ar lielākām zināšanām un uzkrājot vēl vairāk treniņa pieredzi – devāmies izbraukt vecos Dakāras rallija ceļus. Tad mums arī radās jautājums, vai vēl kāda meitene to ir izdarījusi:)??? Bet man jau pietika ar to, ka puiši pateica – mēs ar Tevi LEPOJAMIES:)!!!

Šobrīd mans otrs lielais sapnis ir izbraukt D-Ameriku, kam vajadzīgi vismaz 3 mēneši un es negribu atmest cerību atgriezties Āfrikā un arī apbraukt šo kontinentu, kam noteikti arī vajag vismaz 3 mēnešus. Šobrīd šim visam esmu paņēmusi nelielu pauzīti un priecīga būtu, pat ja varētu aplūkot Čehiju, Rumāniju. Jo, braucot ar motociklu, ir pavisam cita sajūta, kā izbaudīt pasauli un dabu, tu vari iebraukt neiedomājamās vietās, kam ar auto ne tuvu nevar tikt klāt. Tas ir fantastiski!!!


Ko lai saka, motociklistu laimei nekad nav beigu un ir jābūt sapņiem un mērķiem. Ja ļoti vēlas, viss ir iespējams. Pat neiespējamais! Vajag tikai augt un attīstīties un nekad NEPADOTIES>>> man viss notiek un ir vēl motocikli ko gribētos izmēģināt, un vietas kur gribētu aizbraukt, ceru ka būs vēl un vēl...! Sekoju līdzi moto pasaulei, dodos uz moto testu braucieniem, iepazīstu tehniku un tehnoloģijas;). Jābauda moto dzīve un aktualitātes, lai kustība nebeidzas:)!


Lelde