Motomeitenes.lv

Sigita B

Izdomāts, ka vēlos, tas radās vidusskolā, kad tiku izvizināta “uz astes”. Patiesībā tanī brīdī nedaudz ar to saslimu, tas aizrāva, tas ļāva priecāties par dzīvi jau citos apmēros un ātrumos, un adrenalīna daudzumu sevī. Bet ar gribēšanu vien nekad nepietiek. Īpaši tādēļ, ja dzīve ieved tādos līkloču ceļos, ka apkārt vairs nav tādā daudzumā un kvalitātē, kas domā, ka moci vajag, ka tā var būt dzīves kāda sastāvdaļa un kārtējais jaunais piedzīvojums. Un tad, ja reiz Lelde ieminējās, atbilde bija “nākamgad”, “iekrīt darbs”. Bet tad notiek kaut kāds dzīves klikšķis, kad dzīve liekas tik neinteresanta, tik ļoti viss plūst pa straumi, ka vēlies paspuroties, izdarīt neordināru un saprast, vai kaut kas var tikt apgūts. Izdomāju, ka vajag. Kursi, kas gan kursi, pasēdet un noklausīties teoriju. Lelde stāsta nodarbībās ”es piektdienas vakaros, kamēr citas meitenes tusiņos bija, skrūvēju moci!” Es vēlējos protestēt, bet klusēju, jo tomēr viņa mana pasniedzēja, bet aij kā gribējās pateikt, ka Lelde paspēja gan moci sastellēt un vēl uz tusiņu atskriet patusēt. 😊

Pati braukšana-briesmīga, es teiktu pi....! Mocis bija liels un smags. Viena pieredze man iepriekš bija ar divtik smagāku, ar kuru iebraucu pagrabā, nobrāzu kājas un biju pa gabalu no tā, bet nu tā negatīvā pieredze, dzīves gadi lika manīt bailes no nāves :D Domāju, nu kāpēc to nedarīju, kad man bija 20! Kad apgriezt pilnu pulksteni nebija bail, dzīves maksimums ļāva neapdomīgi riskēt un nebaidīties par sekām. Biju jau pieradusi, ka ja dara, tad galā kaut kam jāsanāk, man licies, ka esmu apķērīga un man viss padodas, bet sāku braukt augustā un nu galīgi nesanāca. Nu mans plāns bija citādāks, ka hops ātri, bet bija grūti. Te ne tikai galvai jāstrādā, bet arī iekšējai muskulatūrai, līdzsvars un balansam sajust moci. Bet es tik riņķoju pa laukumu un domāju, ko es daru te, kam man tas, kam man tas bija vajadzīgs? Vēl fiasko, ka nometu moci, ak, labi, ka neko nesalauzu, jau bija iekalts, uzmanīgi, bet nepadomāju, ka uz savas kājas nevajag likt. Nākamā nodarbībā atkal pa jaunu jāiet - kā pie neiejāta zirga, pie manis neiejāta jauna zirga! Un tad es sevi mierināju, ka, ja man tas nāktu viegli, es nejustu tādu gandarījumu, ka kaut kam jābūt arī grūtākam. Braucu un domāju, “Bez cīņas nav uzvaras”, “Bez cīņas nav uzvaras!”, “Bez cīņas nav uzvaras!!!” Un es nofokusēju,ka šis uzdevums manā dzīvē ir iemācīt, ka “Bez cīņas nav uzvaras!” Ak, tikai tie visgrūtāk iegūstāmie augļi ir tie saldākie. Gandarījums ir lielāks no lietām, kurām jācīnās! Augusts man bija tīri laukuma mēnesis, septembris uz ielas lietus uij, uij, kā man patika, patika pa ielu un aizlaist nedaudz no instruktores redzes loka, un sajust tos dažus malkus priekšvēneša garšas no neatkarības, kas kā balva ir karā. Leldi pazīstu miljons gadus, ar reti kuru cilvēku man ir tik draudzīgas attiecības tik daudzu gadu garumā, un tas nebija kā pluss, tas bija slogs, jo vajadzēja atbildīgi darīt man savu darbu un nepievilt. Jo vienmēr mēs baidāmies pievilt, pirmkārt, savus tuvos un mīļos, aij kāds man bija kauns par muļķīgām kļūdām! Bet sadarbība bija no acu skata, es zināju, ko Lelde grib no manis un kādu rezultātu un man vajadzēja mēģināt to darīt. Lelde zināja, kādu pieeju man vajag un motivēja, dzina kā gans stulbu govi. Ja kaut kur bija kādas problēmas vai kaut kas likās sarežģītāks, Lelde vienmēr meklēja risinājumu. Arī Aldis, no viņa skatiena var sastingt, un baidīties no uzrunāšanas, bet viņa papildus komentārs bija vienmēr kā naglai pa galvu. Ja klausa pieredzei, tad rezultāts vienmēr būs. Novembrī paspēju ielēkt 2017. gada vilcienā, kad nokārtoju A kategoriju. Tas ir atskaites punkts citādākai dzīvei turpmāk!:)

0