Motomeitenes.lv


Motoskola meitenēm un dāmām

Signija.M

Pirmais mocis, tas ir ļoti grūti, jo tu nezini kāds ir labs un ar kādu vēlētos braukt, tāpēc man ar moča izvēli palīdzēja tētis, kurš arī ir motobraucējs jau no bērnu kājas. Protams sākumā savu pirmo mocīti iztēlojos galīgi savādāku. Domāju būs tāds meiteņu rozā mocītis, bet beigās tiku pie lielas zaļas vardītes.....

Kā jau parasti, sākumā tiek izskatīts viss ss.lv, bet vēlāk jau sāc meklēt draugu lokā. Meklēt meklēju pati, bet protams pēc izskata, lai zinātu vai ir braucams, sūtīju visus tētim, lai uzmet savu aci. Biju izvēlējusies diezgan maz un dažus arī aizbraucām apskatīt. Kad mamma ieraudzīja viņus, teica, ja varu uzkāpt un pabraukt, tad var skatīties tālāk. Bet viens man galīgi nelika mieru, teicu ka vajadzētu šo paskatīt. Beigās izrādās, ka tēta draugu draugs pārdod moci, nu neko, sēdāmies mašīnā un braucām skatīties. Tika izjautāts īpašnieks un beigās secinājām ka tas ir vienīgais mocītis kas no manas izvēles netika apskatīts un uz kuru ilgu laiku metu acis. Tad nu nebija divas reizes jādomā- ŅEMAM CIET. Un tā nu es tiku pie sava pirmā un pagaidām vienīga moča. Moča iegāde mani uzmundrināja mācībās, galvā bija tikai viena doma, nolikt tiesības un vizināties ar moci.

Pirmais tāds kārtīgais izbrauciens bija ļoti interesants. Tā, kā mani lauki ir Mērsragā, tad arī pirmais brauciens mani veda turp. Bija tikai viens draugs kas zināja ka man ir mocis un lieku tiesības, tad nu es viņam teicu, lai brauc man pretī, negribās vienai braukt. Tā kā manu draugu lokā ir tikai puiši motociklisti, visiem pārējiem arī vajadzēja zināt kas tas pa jauno cilvēku kas viņiem pievienosies kā motociklists. Tad nu visi draugi leca uz močiem un brauca pretī nezināmajam. Protams pašai iekšā tāds maziņš satraukums, kā un kas būs... Netālu no Mērsraga arī visi pabraucām viens otram garām, tikai pamājot ar rokām. Es saprasdama ka tie ir manējie, griezos riņķi un devos pakaļ. Kad puiši, kuri zināja, saprata, ka tā esmu es, spieda pa bremzēm un kopīgi visi apstājāmies. Zem lielā ekipējuma, mani pārējie neatpazina, bet kad pienāca tuvāk un redzēja ka tā esmu es, visi ar lielām acīm skatījāmies un teica- SIGNJ NU NEMULDI.....

Tā visu izrunājuši devāmies mājās pārsteigts visus pārējos. Tas līdz šim bija mans pirmais un labākais brauciens šosezon.

Esmu priecīga, ka šo visu esmu paveikusi un protams par to ir jāsaka ļoti liels paldies Leldei, ka viņai bija izturība ar mani kopā to paveikt......


Signija